Kā jau «Ziņas» rakstīja, pagājušajā nedēļā Jelgavas pilī Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga uzstājās ar publisku lekciju un aicināja uz diskusiju «Valstiskums un identitāte jaunajā Eiropā».
Kā jau «Ziņas» rakstīja, pagājušajā nedēļā Jelgavas pilī Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga uzstājās ar publisku lekciju un aicināja uz diskusiju «Valstiskums un identitāte jaunajā Eiropā.» Šajā atvērumā vairāk pastāstīsim par izcilo notikumu, kuram vajadzētu sekmēt plašas diskusijas par gaidāmo 20. septembra referendumu sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī pilsoniskas pozīcijas izveidošanos jautājumā par Irākas krīzi.
Līdz prezidentes lekcijas sākumam bija atlikušas piecpadsmit minūtes, kad jau izskatījās, ka piecsimtvietīgajā aulā tūlīt vairs brīvu krēslu nebūs. Kāds atbildīgs vīrs man pienāca klāt un teica: «Nu gan tu esi savārījis ziepes!» Kad palūdzu viņam paskaidrot, kas ar šīm «ziepēm» ir domāts, viņš norādīja uz pārmērīgo interesentu plūsmu aulas durvju virzienā. Zināms, «Zemgales Ziņās» manā informācijā bija rakstīts, ka uz šo lekciju var nākt katrs, kurš vēlas. Tas, protams, bija darīts ar prezidentes kancelejas un LLU rektora ziņu. Taču vienubrīd varbūt tiešām izskatījās, ka Jelgavas pils šoreiz ir par mazu. Uz tikšanos ar prezidenti nāca skolu jaunieši, studenti, kultūras darbinieki, garīdznieki, uzņēmēji, pensionāri, vienīgi tikpat kā nemanīja cilvēkus militārās formās.
Kad lekcija sākās, aiz durvīm palika apmēram simt piecdesmit interesentu, tajā skaitā vairāki ar ielūgumiem. Arī par viņiem bija domāts, proti, pils foajē darbojās videoaparatūra, kas pārraidīja aulā notiekošo. «Domāju, ka tiem, kuriem iznāca lekcijai sekot ar videopārraides palīdzību, nevajadzētu apvainoties, jo ir jāsaprot, ka pie Valsts prezidentes jānāk savlaicīgāk,» man vēlāk piebilda masu pasākumos pieredzējusī Studentu kluba vadītāja Anita Prūse.
Starptautiskā saspīlējuma virpulī
Pirms izklāstīt savas domas par Latvijas saistību ar NATO Irākas krīzes lietā, Vaira Vīķe – Freiberga ievadā pauda, ka prezidentes izteiktais atbalsts ASV arī tad, ja Irākā būtu nepieciešams lietot militāru spēku, nav vienkārša lieta. Mēs ik dienas un pat ik stundas atrodamies strauji augošā starptautiskā saspīlējuma virpulī. Vaira Vīķe – Freiberga teica: «Jaunajai paaudzei it īpaši ir nepieciešami garīgie pamati, tai nepieciešami mērķi un ideāli, pēc kuriem tiekties, kā arī ētiskas un morālas vadlīnijas, kas sniedz tos pamata principus, pēc kuriem vadīties jebkurā izšķiršanās brīdī. Tai pašā laikā visiem, kā jauniem, tā veciem, ir jāmāk skatīties acīs dzīves īstenībai un praktiskajai realitātei, ir jāsavieno ideālais ar iespējamo. Dzīve bez mitas noved mūs sarežģītās situācijās, kad ideāls risinājums vienkārši nav iespēju robežās un jāmeklē tādi pragmatiski risinājumi, kas ilgtermiņa perspektīvā un lielākam vairumam nes lielāko kopējo labumu un mazāku kopējo ļaunumu. It īpaši tas sakāms par lēmumiem, kas jāpieņem valsts interesēs. Valsts amatpersonām ir jāvadās no visas informācijas, kas ir viņu rokās, arī tādas, kas varbūt nav visai tautai pieejama vai viegli izprotama.»
Raksturojot atbruņošanās problēmu, prezidente minēja beidzamā laika piemērus, kad no masu iznīcināšanas ieročiem sekmīgi ir atbrīvojusies Ukraina, Kazahstāna un Dienvidāfrikas Republika. Diemžēl Irākas Sadama Huseina režīma 12 gadu ilgā nepakļaušanās ANO izvirzītajām prasībām šajā jomā vēl aizvien ir ļoti bīstama.
Vēlāk diskusijas gaitā Māris Onževs no Spīdolas ģimnāzijas jautāja: «Bet kāpēc amerikāņiem, piemēram, vairāk par Irāku nerūp komunistiskās Ziemeļkorejas atbruņošana no masu iznīcināšanas ieročiem? Šī valsts tāpat izaicina pasaules sabiedrību, pārkāpj starptautiskos atomenerģijas drošības noteikumus un, kā zināms, pērnā gada decembrī izraidīja no valsts ANO kodolinspektorus.» Uz to Vaira Vīķe – Freiberga atbildēja strupi: «To pajautājiet prezidentam Džordžam Bušam!»
Acīmredzot mūsu ārpolitikā ir jautājumi, kas publiskā diskusijā nav tomēr skatāmi un kur, iespējams, ir pieņemti lēmumi, kas nav balstīti uz plašām masām zināmu informāciju. Varbūt arī šajā gadījumā tomēr ļoti liela ietekme ir naftas laukiem.
Saistībā ar NATO kāds students jautāja: «Vai nevienprātība Irākas jautājumā starp ASV un vairākām Rietumeiropas valstīm nav bīstama pašai NATO?»
Prezidente atzina, ka tā ir nopietna lieta un šajā viedokļu dažādībā liela nozīme ir iekšpolitiskajiem apsvērumiem. Pamatojot savas cerības, ka arī Latvijai svarīgā NATO principiālā vienotība saglabāsies, viņa kā piemēru minēja Franciju, kas jau ģenerāļa de Gola prezidentūras laikā iebilda pret ASV lielo svaru NATO lēmumos un nolēma nepievienoties NATO militārajai komandstruktūrai. «Diezgan paradoksāla situācija – NATO dalībvalsts, bet militārās struktūrās iekļauties nevēlējās. Laimīgā kārtā tas nav kavējis transatlantisko sadarbību,» piebilda Vaira Vīķe – Freiberga.
Gaidot referendumu
«Šaubas un neziņa par nākotni ir dabīgas un saprotamas svarīgas izšķiršanās priekšā, gluži kā panika par sava soļa pareizumu, kas dažu pārņem kāzu priekšvakarā. Bet pie lēmuma un izšķiršanās ir jānonāk, jo šoreiz arī vilcināšanās ir lēmums pats par sevi. Eiropas vilciens aiziet pavisam precīzi 2004. gada 1. maijā. Ja neiekāpsim šajā pieturā, paies gadi, pirms atnāks nākamais vilciens,» tā ar tēlainiem salīdzinājumiem prezidente komentēja gaidāmo ES paplašināšanās kārtu.
Prezidente atzīmēja, ka starp desmit kandidātvalstīm tieši Latvija izceļas ar savu vēl rezervēto attieksmi, ar šaubām par savu vietu un lomu nākotnes Eiropā. Visās pārējās valstīs tautas atbalsts ir gandrīz jau nodrošināts. Iespējams, izņēmums varētu būt Malta – bagāta, maza valsts, kur gandrīz puse iedzīvotāju smagi pārdzīvo ES aizliegumus medīt dziedātājputnus – cīruļus un lakstīgalas, kas šajā salā esot sena un iedzīvotājiem svēta paraža. Pieminot Norvēģiju un Islandi, kas formālai dalībai ES ir pateikušas «nē», prezidente akcentēja, ka tās ir cieši saistītas ar ES ar ekonomiskās sadarbības līgumiem. Diemžēl šāda pretimnākšana jaunajām kandidātvalstīm negatīva tautas balsojuma gadījumā nav paredzēta.
«Neviena no dalībvalstīm nav sūdzējusies, ka ES būtu iznīcinājusi tās dvēseli, apdraudējusi valodu vai iznīcinājusi identitāti – ne liela, ne maza, ne Francija, ne 200 000 lielā Luksemburga. Tieši otrādi – ES šajos jautājumos ir līdzekļi, fondi un programmas gan vietējiem, gan pārrobežu sadarbības kultūras projektiem. Mazām valstīm kļūst pieejami resursi un atbalsts, kas pašiem savās robežās tik liels nebūtu bijis. Protams, naudu klēpī nevienam tur neber. Ir jāizstrādā projekti, jānāk ar idejām, ar darbu un arī pašiem ar savu atbalstu un finansējumu,» Vaira Vīķe – Freiberga, šķiet, uztaustīja latviešu padomju laikā radušās bažas par izzušanu lielajās tautās.
Klātesošo jautājumu ES lietās bija krietni daudz
Imants Liepa, profesors: «Referendumā diezgan svarīgs būs pensionāru viedoklis. Viņi pauž bažas, ka, ieejot ES, dzīves līmenis vecajiem cilvēkiem pasliktināsies. Proti, pensijas, kas ir katras valsts kompetencē visdrīzāk paliks tās pašas, bet dzīves dārdzība celsies. Kā šeit panākt pozitīvu noskaņojumu?»
Vaira Vīķe-Freiberga: «Neatkarībai atjaunojoties, Latvijas valsts nonāca, kā teikt, pie sasistas siles. Tai nebija nekādu normāli uzkrātu pensiju fondu. Tos vajadzēja būvēt tikpat kā no jauna. Ir skaidrs, ka šis process bijis neapmierinošs. Mēs visi gribētu redzēt daudz lielākas pensijas jau pie tagadējās dzīves dārdzības! Tā ir ļoti nopietna problēma. Es ļoti ceru, ka šajā sakarā valdība spēs nākt ar tādiem argumentiem, kas nomierinātu cilvēku prātus. Te vajadzētu padomāt par solījumu pensijas indeksēt tādā apmērā, kas atbilst dzīves dārdzības palielināšanai. Skaidrs, ka tas uzliks jaunu nastu valsts budžetam, bet tas tiešām būtu vienīgais risinājums, ko varētu uzskatīt par taisnīgu pret šo iedzīvotāju daļu.»
Dina Kurzemniece, aptieku tīkla «Pils aptieka» īpašniece:
«Latvijā ir plaši iecienīti medikamenti, kas ražoti NVS valstīs. Tie sevišķi populāri ir to iedzīvotāju vidū, kuriem ir mazi ienākumi. Diemžēl šie medikamenti netiek ražoti, ievērojot ES prasītos labas prakses normatīvus. Vai tāpēc tie turpmāk mūsu aptiekās vairs nebūs pieejami?»
V.V.F.: «Šis ir gadījums, kur augstu standartu noteikšana var būt vērtējama dažādi. No vienas puses, tā ir ļoti laba lieta. No otras – vēsturiskā situācija mūs ir novedusi tur, kur esam, ar publiku, kas lielā mērā ir ar mazu pirktspēju, un ar zālēm, kas savu augsto standartu dēļ tik tiešām bieži ir ļoti dārgas. Nozares speciālistiem vajadzētu interesēties, vai nevar rast kādus izņēmumus, kas domāti mūsu iekšējam vietējam patēriņam.»
Vija Cīrule, Zaļenieku pagasta Padomes priekšsēdētāja:
«Kāds būtu jūsu vēlējums ikvienam lauku cilvēkam, kurš ap miežu laiku stāsies pie vēlēšanu urnām? It īpaši es domāju tos lauksaimniekus, kuriem nav lielo zemnieku saimniecību, kuri vēl nav iemācījušies patstāvīgi saimniekot.»
V.V.F.: «Es viņam vēlētu jau šodien un rīt ķerties klāt pie informācijas apgūšanas par visām tām iespējām, ko piedāvā ES laukos dzīvojošam cilvēkam. Tā ir ne tikai ražošana tradicionālā izpratnē, kā bija tad, kad mans vectēvs pēc Pirmā pasaules kara saņēma jaunsaimniecību. Te iespējas ir diezgan dažādas. Pēc lauksaimniecības sadaļas aizvēršanas mūsu sarunās par iestāšanos ES ir tapis pieejams stipri apjomīgs dokuments, kuru es jebkuram lauku iedzīvotājam ieteiktu sākt pētīt un analizēt. Un varbūt darīt to nevis vienam pašam, jo dokumenta apjoms ir biedējošs, bet gan kopīgi pagastu pašvaldībās un dažādās citās organizācijās. Rīkojiet pārrunu vakarus, kuros šo materiālu izņemtu nodaļu pa nodaļai, paragrāfu pa paragrāfam. Būs jāsāk domāt radoši par dažādiem risinājumiem, ieskaitot tādus, par kuriem agrāk nebijām domājuši. Būs grūti darīt to pašu, ko esam darījuši līdz šim un ko darīja mūsu tēvi un vectēvi, jo pasaule mainās, apstākļi mainās. Ir jāskatās, kas dotajā brīdī ir pieejams, iespējams, lai izdzīvotu.»
Kāds skolēns: «Kā Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, mainīsies attiecības ar Krieviju?»
V.V.F.: «Divpusējas attiecības ar Krieviju turpināsies gan vecajām, gan jaunajām ES dalībvalstīm un jo īpaši kaimiņvalstīm. Piemēram, aktualizēsies jautājums par mūsu robežlīgumu. Latvija to ir centusies aktualizēt atkal un atkal. Krievija atklāti pateikusi, ka tā viņiem pašlaik nav prioritāte. ES, piemēram, ir iesaistījusies Kaļiņingradas jautājuma risināšanā. Tas vairs nav tikai Krievijas, Polijas un Lietuvas jautājums. Daudz kas šajā sadarbībā būs atkarīgs no attieksmes, kādu ieņems gan Krievija, gan Latvija, gan ES.»
Aija Spirģe, 2. ģimnāzijas audzēkne:
«Mēdz sacīt, ka Latvijas nākotne ir izglītoti jaunieši. Taču ikdienas dzīvē to nejūt. Skolās trūkst mācību līdzekļu, skolotāji aiziet, izvēlēdamies labāk atalgotus darbus.
V.V.F.: «Brīvā tirgus apstākļos cilvēki izvēlas tās profesijas un darbavietas, kas viņiem šķiet pievilcīgākas, interesantākas un sniedz labāku atalgojumu. Izglītība tad nonāk konkurencē ar visiem citiem ekonomikas sektoriem. Ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās zemēs izglītības darbinieks saņem zemāku algu nekā atbilstoši kvalificēts cilvēks citā sektorā. Tā ir diezgan plaši novērojama parādība. Kā to izskaidrot? Daļēji ar to, ka cilvēki, kuriem patīk pedagoģija, kuriem tā ir sirdslieta, ir gatavi upurēt daudz ko citu, lai savai profesijai un aicinājumam nodotos. Varētu teikt, ka valdības spekulē ar šo skolotāju, tāpat arī ar augstskolu mācību spēku gatavību. Bet visam ir sava robeža. Es jums varētu citēt vairākus paraugus arī no citu valstu pieredzes, kad kaut kādā stadijā izglītība nonāk krīzes situācijā. Tiek konstatēts, ka skolās par maz ieplūst jaunu, spēcīgu darbinieku, ka draud deficīts kadru komplektēšanā, ka kaut kas jādara. Trīs reizes nav jāmin – tiek paaugstinātas pedagogiem algas. Šī spriedze, šķiet, ir daļa no mūsdienu modernās sabiedrības.»
Kāda skolniece: «Es gribu vaicāt, kāpēc augstākā izglītība ir par maksu? Mācos 12. klasē, gribu studēt, taču esmu pilngadīgs cilvēks, kuram ir kauns lūgt naudu vecākiem.
V.V.F.: «Man ir grūti jums atbildēt. Man tādā bagātā zemē kā Kanādā 16 gadu vecumā bija jāpamet mācības un jāsāk pilna laika darbs, lai varētu pabeigt vidusskolu un pēc tam iestāties universitātē. Pasaulē ir ļoti dažādi līmeņi, kādos valsts atbalsta izglītību. Es domāju, ka vispārīgā griezumā Latvijas tagadējā situācija nav nemaz tik slikta. Tā gan varētu būt labāka. Man gribētos, lai intelektuāli apdāvinātiem bērniem no visiem Latvijas novadiem, no visu tipu ģimenēm būtu vienādas iespējas iegūt izglītību, ieskaitot augstāko par brīvu. Ir ļoti svarīgi, lai bērnu, jauniešu izcelsme nebūtu viņu dzīves ceļam par šķērsli. Katrā ziņā, ja jums ir intelektuālas dotības un vēlme izglītoties, es varu ieteikt meklēt un prasīt atbalstu. Ja tas nenāk automātiski, varbūt ir iespējams rast kādus risinājumus.»
LLU rektors profesors Pēteris Bušmanis prezidentes teiktajam piebilda: «Spējīgie Latvijas jaunieši var mācīties par valsts finansējumu. Vienīgi nevajag visiem barā skriet studēt tikai ekonomiku, jurisprudenci vai psiholoģiju. Īpaši paveras lauks lauksaimnieciskās ražošanas specialitātēs.
