Būt vai nebūt? Vienlaikus ar citātu no klasikas tas ir jau vairāk nekā pusgadu aktualizēts jautājums par ļoti iespējamo Amerikas un sabiedroto iebrukumu Irākā, lai atbruņotu visu pasauli apdraudošo diktatūru.
Būt vai nebūt? Vienlaikus ar citātu no klasikas tas ir jau vairāk nekā pusgadu aktualizēts jautājums par ļoti iespējamo Amerikas un sabiedroto iebrukumu Irākā, lai atbruņotu visu pasauli apdraudošo diktatūru. Teorētiski tas jau kopš pagājušās vasaras ticis uzskatīts par laika jautājumu.
Norobežojoties no Amerikas ekonomiskajām interesēm, kas saistītas ar kontroles iegūšanu pār ievērojamiem naftas resursiem un karu kā jau gadu desmitiem saprotamu un ierastu līdzekli ne īpaši spīdošas valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai (ne velti Savienotās Valstis gan militāri, gan finansiāli piedalās visos lielākajos pasaules militārajos konfliktos), pat atrodoties citā pasaules malā, jāatzīst, ka viena lieta ir vairāk nekā skaidra – Irākas atamans Huseins diplomātisku valodu lāgā nekad nav sapratis. Neatkarīgi no šīs diktatora nespējas cēloņiem (vai tā būtu bērnības kompleksu transformēšanās vardarbīgās tieksmēs vai dzīves laikā iegūta psihiska kaite) viņa darbības sekas pasaule izjutīs vēl ilgi neatkarīgi no pašreizējo notikumu gala iznākuma – Līča kara laikā degt sākušās naftas atradnes globālo sasilšanu veicinās vēl ne vienu vien desmitgadi.
Lai arī Amerika jau kopš pretterorisma kampaņas sākuma ir demonstrējusi stingru apņemšanos iznīcināt nāves un terorisma perēkli (nu jau kaut vai bez diženās Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalsta) un pulcējusi ap sevi virkni sabiedroto, vairākas kontinenta mērogā ietekmīgas valstis ieņēmušas nogaidošu pozīciju, un visbeidzot arī pati amerikāņu nācija, aizvāktajām dvīņu torņu drupām no atmiņas bālējot, vairs nav tik pārliecināta par ložu un raķešu lietus nepieciešamību zem maniakālas diktatūras smokošajā Bagdādē. Pats pretterorisma kara virspavēlnieks Dž.V.Bušs Irākas līderim devis kārtējo «pēdējo» iespēju sadarboties ar Apvienoto Nāciju ieroču inspektoriem un izvairīties no kara, taču, par spīti šķietamajai sadarbībai, jāšaubās, vai arī turpmāk Huseins atteiksies no «prieka» pavazāt inspekciju aiz deguna.
Diezin vai bruņošanās piekritējs, kas irākiešus padarījis par ķīlniekiem savās mājās, būs ar mieru tik viegli šķirties no savas nāves mašīnu kolekcijas. Ja diplomātija nebūs gana rezultatīva, pasaules liktenis paliks bezmaz viena cilvēka ziņā. Turklāt abi iespējamie lēmumi neizbēgami būs ar tālejošām sekām. Iebrukums nozīmētu asinspirti ar pastiprinātu iespēju izvērsties kārtējā pasaules karā un visā pasaulē jūtamus ekonomisko rādītāju satricinājumus, turklāt neviens arī nevar būt drošs, kādus līdzekļus abas puses karā izmantos. Savukārt kara atlikšana uz vēlāku laiku kombinācijā ar nerezultatīvu diplomātiju nozīmētu vien to, ka līdzās irākiešiem par Huseina ķīlniekiem kļūs arī visa pārējā pasaule, kurai, dzīvojot bailēs, atliks vien zīlēt kafijas biezumos, pret kuru zemeslodes daļu arābu fanātiķi vērsīs savu nākamo izlēcienu. Kuru ceļu izvēlēties? Var arī saprast, kāpēc jautājums par iebrukuma nepieciešamību aktualizēts tieši tagad – gada vēsākajos mēnešos kareivju kaujasspējas (tāpat kā varbūtība misiju pabeigt ar vēlamo rezultātu) ir ievērojami augstākas nekā vasaras svelmē.
Var piesaukt sen zināmās gudrības, ka slikts miers ir labāks nekā labs karš, taču diezin vai prātīgākais šoreiz būtu paļauties uz iespēju, ka nāvējoša pulvera lietus ar vēja pūsmu tiks novirzīts uz kādu neapdzīvotu zemeslodes daļu. Arī pašam kodolmaniakam būtu pēdējais laiks saprast, ka nevienā karā uzvarētāju nav – ir tikai puse ar mazākiem zaudējumiem.
