Mans draugs Toms nesen pabija Turcijā un par vienu no spilgtākajiem šīs zemes iespaidiem atzīst turku tirgotāju talantu.
Mans draugs Toms nesen pabija Turcijā un par vienu no spilgtākajiem šīs zemes iespaidiem atzīst turku tirgotāju talantu. Turcijas veikalos pārdevēji visbiežāk ir paši mazo bodīšu īpašnieki, kas prot tūristu «apstrādāt» tā, ka pircējs neietaupa naudu, taču gūst prieku par pašu procesu.
«Staigājot pa nelielās pilsētiņas Kemeras ielām, iegāju vienā no neskaitāmajiem suvenīru veikaliņiem un ieinteresējos par aromātisko tabaku. Pārdevējs – turku jauneklis – uzreiz sāka stāstīt, ka viņam vienīgajam šī tabaka ir oriģinālā, ražota Ēģiptē, bet citu veikalu tabakas nākušas nezin no kurienes,» stāsta Toms. Viņš piebilst, ka šādus vārdus dzirdējis no daudziem mazo bodīšu pārdevējiem, kas allaž teica, ka viņu prece ir vienīgā īstā, bet citi tirgo tikai pakaļdarinājumus. Uzzinājis tabakas cenu, Toms, kā jau šajā zemē ierasts, nokaulēja daļu no tās, taču ar iegādi nesteidzās cerībā, ka pārdevējs cenu nolaidīs vēl zemāk. Tad jaunais turku tirgonis teicis: «Nopērc, dabūsi labu dāvanu!» Toms jautājis, kas tad īsti būs dāvanā, bet pārdevējs atteicis, ka ar dāvanu grib sagādāt pārsteigumu, tādēļ tās saturu neizpaudīs. Nopircis tabaku, Toms prasījis pēc dāvanas. Turku jauneklis izvedis viņu ārā no veikaliņa un ar roku parādījis uz ielas galu, kur pavērās brīnišķīgs skats uz kalniem. «Kalnus redzi?» jautāja pārdevējs. «Redzu!» atteicis Toms, uz ko tirgonis cēli atbildējis: «Lūk – es tev dāvinu visus Turcijas zeltainos kalnus!» Jaunā tirgoņa dāvināšanas maniere Tomam iepatikās, un nākamreiz viņš uz šo pašu veikaliņu aizveda dažas savas tūristu grupas dāmas. Turku tirgonis, izmantojot jau pazīstamo iekārdināšanu ar dāvanu, pēc pirkumu izdarīšanas sievietēm dāvāja «īstu turku gaisa skūpstu». Uz Toma jautājumu, cik tad īsti pārdevējam šādu dāvanu ir, tirgonis atteicis, ka vesels miljons.
Visā Kemerā Toms atrada tikai vienu pārtikas veikalu, kurā precēm bija klāt cenu zīmes – visur citur summa, par kuru vari lietu nopirkt, ir atkarīga no pircēja un pārdevēja saspēles. «Ievēroju, ka vācu tūristi nekad nekaulējās un turkiem ar viņiem tirgoties bija izdevīgi, taču neinteresanti, jo turki ir sajūsmā par pašu kaulēšanās procesu,» atceras Toms.
Arī viņam ir kāds labs stāsts par kaulēšanos: «Kādā mazā bodītē ieraudzīju skaistu ziloņkaula imitācijas kaklarotu, par kuru pārdevējs prasīja 70 dolāru.» Turks sacīja, ka visu laiku vācieši viņam tādas pērkot par 100 dolāriem un šī cena ir pat ļoti zema. «Man 70 dolāru likās par dārgu, un, to uzzinot, pārdevējs cenu nolaida līdz 50 dolāriem,» teic Toms. Arī šī summa par ziloņkaula imitācijas izstrādājumu viņam šķita pārāk augsta, un pārdevējs, atbildot uz pircēja šaubām, summu samazināja līdz 25 dolāriem. Toms atbildēja, ka viņam vajadzīgs brīdis pārdomām. Te nu temperamentīgais turku tirgonis neizturēja un sacīja: «Ko tur domāt, ņem par 10 dolāriem!» Beigu cena Tomu patiesi samulsināja, un viņš no veikaliņa aizgāja bez kaklarotas, bet ar pārdomām par bezgalīgi augsto mantas sākuma cenu un žēlumu pret vāciešiem, kas ne par ko nekaulējas. «Ja kaklarotas cenu pazemināja septiņas reizes, tad īstenībā šī manta maksā vēl mazāk un man tik lētu nieku nevajag,» tā atteikšanos no kaklarotas iegādes pamato Toms.
