Linda Langenfelde ir Jelgavas Izglītības pārvaldes Metodiski informatīvā centra bibliotēkas vadītāja un par savu darbu stāsta, ka bibliotekāram jābūt kā brokerim, kas zina, kur kāda informācija atrodama.
Linda Langenfelde ir Jelgavas Izglītības pārvaldes Metodiski informatīvā centra (MIC) bibliotēkas vadītāja un par savu darbu stāsta, ka bibliotekāram jābūt kā brokerim, kas zina, kur kāda informācija atrodama. Galvenais apmeklētājam nevis visu «ar karoti ieliet mutē», bet iemācīt pašam meklēt, atlasīt un izmantot nepieciešamo informāciju.
«Nekad nedrīkst pateikt «Es nezinu, mums nav», nedrīkst atņemt cerību,» saka Linda. Katru dienu viņa seko līdzi visam jaunajam, meklē, lasa. Tas kļuvis par dzīvesveidu, un, kā pati smej, bibliotekāre kļuvusi atkarīga no jaunās informācijas meklēšanas, galvenokārt internetā. Ja Linda nevar uzreiz lasītājam iedot nepieciešamo vai arī pateikt, kur ziņas atrodamas, tad prot vismaz virzienu parādīt. Viņa saka – tas ir it kā dzīvotu soli visam pa priekšu. Un tā arī jābūt, jo vienmēr vajadzīga gatava atbilde uz jebkādu jautājumu. Šodienas bibliotēkas vairs nevar salīdzināt ar tām, kas bija pirms desmit vai divdesmit gadiem.
Jaunas tehnoloģijas, kurās nedrīkst apmaldīties, mainījušās skolu bibliotēku darbinieku funkcijas. Informācijas un tehnoloģiju daudzveidība ir milzīga. Ik dienas jāseko līdzi mācību un informācijas resursu izmaiņām internetā, lai ar jaunajām iespējām varētu iepazīstināt arī interesentus.
«Man tas patīk, un dzīvoju ar mērķi kalpot cilvēkiem. Ja kāds vēl atnāk un pasaka, ka viņam esi palīdzējusi nokārtot eksāmenu, ieskaiti vai tamlīdzīgi, prieks desmitkāršojas un dod spēku darboties ar vēl lielāku atdevi,» apgalvo Linda. «Darbs dienas laikā iztukšo, bet prieks, kādu gūst apmierinātie apmeklētāji, no jauna piepilda.»
Ceļš uz grāmatu krātuvi
Linda stāsta, ka līdz astoņpadsmit gadu vecumam pati bibliotēkā ne reizi neesot bijusi, jo mājās varējusi atrast visas nepieciešamās grāmatas. Ja kaut kas tomēr trūcis, palīdzīgu roku sniegusi kaimiņiene, kas strādāja bibliotēkā par direktori.
Skolas laikā meiteni interesējusi arheoloģiju un teoloģija – viss, kas ir noslēpumains un šķietami neizdibināms –, bet, vidusskolu beidzot, Lindai piedāvāja mēnesi vasarā pastrādāt bibliotēkā. Piekritusi. Aizgājusi, pastrādājusi un… palikusi. Vēlāk darbs jaunieti aizrāva tiktāl, ka viņa iestājās Kultūras un bibliotēku darbinieku tehnikumā Bibliotēku nodaļā. Linda studēja neklātienē un turpināja strādāt Jelgavas Bērnu bibliotēkā. Šogad vasarā apritēs divdesmit gadu, kopš viņa darbojas šajā lauciņā. 15 gadu no tiem nostrādāts bērnu bibliotēkā, no kuriem desmit – par bibliotēkas vadītāju. Ne reizi vien iznāk sastapt lasītājus, kas pirms vairākiem gadiem nāca uz bērnu bibliotēku, bet tagad studē un veido izglītotu paaudzi. Lindai par to – prieks.
Bibliotekāru viceprezidente
Pirms trīs gadiem jaunā sieviete uzņēmās arī Latvijas Skolu bibliotekāru asociācijas (LSBA) prezidentes rūpes. LSBA ir sabiedriska organizācija, kurā darbojas Latvijas skolu bibliotekāri, un, tā kā Izglītības ministrijai nav profesionālu skolu bibliotēku speciālistu, asociācija risina jautājumus, kas patiesībā būtu jārisina valstij. Linda aktīvi darbojas ne tikai bibliotēku, bet arī pilsētas dzīvē. Vairākkārt kopā ar sabiedrisko organizāciju «Vecāki Jelgavai» piedalījusies «nakts staigātāju» reidos. Viņa nespēj būt vienaldzīga pret notikumiem pilsētā.
Trīs lietas, kas cita citu papildina
Latvijas atmodas gadi Lindai bija dvēseles meklējumu laiks, un 1990. gadā viņa kļuva par kristieti. Kā pati saka, viņai atvērās garīgā elpa, un šodien, vērtējot savu dzīvi, Linda saka – svarīgākās lietas bibliotekāres dzīvē ir Dievs, darbs un ģimene, kas visas ir nedalāmi saistītas.
Skolas laikā Lindai tuvākais mācību priekšmets bija literatūra. Patiesībā viņai tā patika tikai tāpēc, ka bija iemīļojusi savu skolotāju Rutu Rulli, kas prata aizraut, ieinteresēt, saskatīt, saklausīt, un Lindai tas lieti noderējis turpmākajā dzīvē. Šodien pasauli ieraudzījis vēl kāds viņas lolojums – pirmais Jelgavas baptistu draudzes informatīvais izdevums «…Par – mums…», kura redaktore ir Linda. Prieks ir neviltots, jo atkal paveikts kas jauns un tam būs turpinājums. Sēkla ir iesēta, un Linda pārliecināta, ka tas nesīs svētību gan viņai, gan citiem. Bibliotekāre apgalvo, ka ticība Dievam un tās apliecināšana pasaules priekšā ir kā kristiešu pazīšanās zīme sabiedrībā.
Kā zivs ūdenī
Ne tikai darbā, bet arī jebkurā citā pasaules malā Linda lieliski jūtas cilvēkos. Viņai patīk «ienirt» pasaules lielpilsētu ļaužu burzmā un reizē justies brīvi. Linda ļoti labprāt aizbrauc uz teātri, operu vai vienkārši bez steigas, bez mērķa kopā ar vīru Tālivaldi klīst pa Rīgas ielām, galerijām, lielveikaliem (arī bez naudas).
Daudz ceļots pa pasauli. Lindai vieglāk esot pateikt, kur viņa vēl neesot bijusi – Āzijā, Āfrikā –, bet Eiropa izbraukāta krustu šķērsu. Kā īpašu un vēl nepiepildītu sapni viņa min Florenci, uz kurieni ceļot plāno kopā ar Tālivaldi 2004. gadā. Vienīgais, kas traucē braucienos, ir strikti noteikts maršruts, tāpēc Linda vienmēr cenšas nošķirties no grupas, lai varētu paklīst un izbaudīt ko īpašu. Viņai nav problēmu palikt svešā pilsētā, jo ar karti rokā un spēju saprasties (kas Lindai piemīt) cilvēks pazust nevar.
Kaut arī pasaulē ir skaisti, īpaši mīļa Lindai tomēr ir mūsu pašu sirmā Vecrīga, kur var atrast gan cilvēku burzmu, gan vientuļus stūrīšus. Turklāt Rīga bibliotekārei ir otrs vēl nepiepildīts sapnis – viņa vislabprātāk apmestos uz dzīvi galvaspilsētā.
Viss ir jābauda
Kaut arī Linda ir kāra uz dažādiem garšīgiem nacionāliem ēdieniem, viņa nebūt neaizraujas ar kulināriju, sakot, ka katram esot jādara tie darbi, kas vislabāk padodas. Pavārmākslu Linda uztic mājas vīriešiem, kuri šīs rūpes arī labprātīgi uzņemas.
Tikai kotletes viņa šad tad cepot pati, un tās izdodoties tīri labas. Galvenais pavārs mājās ir Tālivaldis. Lai arī gatavojot jābūt klāt sirdij, citādi neiznāk, Langenfeldiem īpaši jāizbauda ēdiens. Un, ja gadās vārīt rīsus, tad viņi tos bauda ar irbulīšiem – viss kā pienākas. «Esam estēti,» saka Linda.
Linda un Tālivaldis iepazinās bibliotēkā. Toreiz viņi strādāja katrs savā grāmatu krātuvē, bet tagad viņus vieno mīlestība, kopīgas ieceres, jauni sapņi un divi dēli: Roberts mācās Rīgā Rozentāla Mākslas vidusskolā, Rihards ir Spīdolas skolas audzēknis.
Tālivaldis ar sievu ir vienisprātis, ka dzīve jābauda tāpat kā tēja – nesteidzoties. Mājās iecienītas nesteidzīgas sarunas ģimenes lokā pie patīkamas mūzikas, bet ārpus mājas viņiem ļoti tuvi ir, kā saka Linda, rēni vasaras vai pavasara vakari, kad var izbaudīt mieru un klausīties klusumā.
Ikdienas vakari gan Lindai aizpildīti ar jaunas informācijas apguvi no grāmatām, žurnāliem, radio un televīzijas. Viņa neaiziet gulēt, kamēr nav palasījusi apmēram stundu, seriāli gan neejot pie sirds.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Linda Langenfelde.
Dzimusi un dzīvo: Jelgavā.
Vecums: 37 gadi.
Izglītība: augstākā – bibliogrāfe.
Strādā: Jelgavas Izglītības pārvaldes Metodiski informatīvajā centrā par bibliotekāri.
Papildu sabiedriskie amati: Latvijas Skolu bibliotekāru asociācijas viceprezidente, Bibliotēku padomes locekle.
Galvenās vērtības dzīvē: Dievs, darbs un ģimene.
Dzīves moto: Kalpošana cilvēkiem sagādā vislielāko baudu.
