Kopš neatkarības atgūšanas jēdziens demokrātija kļuvis par neatņemamu dzīves daļu, un katrs, kam nav slinkums, to interpretējis pēc savas patikas.
Kopš neatkarības atgūšanas jēdziens demokrātija kļuvis par neatņemamu dzīves daļu, un katrs, kam nav slinkums, to interpretējis pēc savas patikas. Tikai diemžēl jāatzīst, ka labuma no šādas interpretāciju bagātības ir pietiekami maz, jo pilsoniskā aktivitāte, kas ir viens no galvenajiem demokrātiskas sabiedrības rādītājiem, vēl arvien atkarīga no tādiem subjektīviem apsvērumiem kā personīgā ieinteresētība vai politiskās simpātijas.
Viens no svarīgākajiem pilsoniskās aktivitātes instrumentiem ir nevalstiskā sektora organizācijas, ar kuru starpniecību visbiežāk tiek veidotas dažādas spiediena un interešu grupas, lai efektīvi piedalītos sabiedrības pārvaldē un risinātu citus sadzīviskus jautājumus. Lai sakārtotu juridisko vidi, kurā darbojas nevalstiskā sektora organizācijas, Nevalstisko organizāciju centrs (NVO centrs) jau pirms kāda laika nāca klajā ar iniciatīvu par nepieciešamību izstrādāt jaunu likumu, kas turpmāk reglamentētu nevalstiskā sektora organizāciju darbību. Pamatojoties uz šo iniciatīvu, NVO centrs, izmantojot Tieslietu ministrijas administratīvo aparātu, aktīvi ķērās pie darba un izstrādāja «Biedrību un nodibinājumu likumprojektu». To pagājušā gada 24. oktobrī 1. lasījumā apstiprināja vēl 7. Saeimas sasaukums.
Varētu teikt, ka konceptuāli jaunais «Biedrību un nodibinājumu likumprojekts» ir gana labs un pat atbalstāms. Tikai, pēc ekspertu vērtējuma, tam līdzšinējā redakcijā varētu būt nepieciešami no 100 līdz 150 labojumiem, kas liek izteikt pamatotas šaubas par likuma kvalitāti.
Iepazīstoties ar «Biedrību un nodibinājumu likumprojektu», pat nejuristam kļūst skaidrs, ka, pastāvot šādai likuma redakcijai, nevalstiskā sektora saimniecībā iestāsies pamatīgs «bardaks», jo aptuveni puse likumā iekļauto normu ir pārdrukātas no Komerclikuma.
Līdztekus virknei juridisku neprecizitāšu «Biedrību un nodibinājumu likumprojekts» ir pretrunā ar Satversmi, jo pārkāpj tās 102. pantu, kurā paredzēts, ka «ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, partijās un citās sabiedriskajās organizācijās». Proti, pašreizējā likumprojekta redakcijā iznāk, ka lēmums un pieteikums par biedrības dibināšanu, kā arī statūti jāparaksta visiem biedriem. Patiesībā tas nozīmē, ka daļa parakstu būs viltoti, jo grūti iedomāties, kā, piemēram, Jūras izsmelšanas biedrība, kas ir tikai dibināšanas stadijā, varētu vienkopus savākt, teiksim, 100 biedru, kas izkaisīti, iespējams, ne tikai Latvijas teritorijā vien. Domājams, ka šāda norma ievērojami apgrūtinās biedrību veidošanu, jo katrs, kas kaut reizi praksē sastapies ar nevalstisko organizāciju dibināšanu, sapratīs, ka nav iespējams pieprasīt visu biedru līdzparakstus uzreiz uz trim dokumentiem. Tas nozīmē, ka tiek ierobežota biedrošanās brīvība, kas Satversmē pieļauta tikai gadījumos, kad ir apdraudētas cilvēka tiesības, demokrātiskas valsts iekārta, sabiedrības drošība un tikumība.
Biedrību likumprojektā paredzēts, ka vismaz divus parakstus nepieciešams apstiprināt notariāli, gan nenorādot, vai šiem cilvēkiem biedrībā jāieņem kādi amati. Viņi automātiski kļūst atbildīgāki par citiem, jo, ja pārējo biedru paraksti ir viltoti, viņiem jāuzņemas atbildība par biedrības aktivitātēm. Ar šo likuma normu būtībā juridiski tiek atbalstīts «Zicdirektoru» institūts.
Vēl likumprojektā iestrādātas arī tādas nejēdzīgas normas kā, piemēram, personai, kurai pārvaldes institūcija atsaka uzņemšanu biedrībā, ir tiesības aicināt sasaukt biedru pilnsapulci, lai tā izskata šo jautājumu. Attiecīgi, ja pilnsapulcei nav kvoruma, tā nav tiesīga lemt un jāsasauc atkārtoti. Tas taču var turpināties līdz bezgalībai! Arī par biedrības nosaukuma reģistrāciju ir teikts tikai tas, ka nedrīkst reģistrēt organizāciju ar tādu pašu nosaukumu, kāds jau ir iekļauts biedrību reģistrā. Varam secināt, ka drīkstam reģistrēt biedrību ar nosaukumu, kāds jau piešķirts kādai valsts organizācijai vai iekļauts Komercreģistrā.
Šajā publikācijā apskatīju tikai uzkrītošākās likumprojekta nepilnības, taču pietiek arī ar tām, lai turpmāk maksimāli apgrūtinātu biedrību veidošanu un funkcionēšanas kārtību. Rodas iespaids, ka NVO centrs, akceptējot šādu likumprojektu, racis bedri saviem aizbilstamajiem (nevalstiskajām organizācijām), jo piedāvātā biedrību reģistrācijas kārtība kļuvusi ne tikai sarežģītāka, bet arī aptuveni trīs reizes dārgāka.
Acīmredzot šā likumprojekta mērķis nav vis sekmēt demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšanu, bet ierobežot biedrošanās brīvību, kuru aizsargā gan Satversme, gan juridiski saistošie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti.
