Miers baro, nemiers posta. Latvijas zemnieki vislabprātāk vienā mierā nodarbotos ar lauksaimniecisko ražošanu, atstājot vārdu batālijas politiķu ziņā.
Miers baro, nemiers posta. Latvijas zemnieki vislabprātāk vienā mierā nodarbotos ar lauksaimniecisko ražošanu, atstājot vārdu batālijas politiķu ziņā. Taču par padarīto viņi grib saņemt algu, viņi grib būt pārliecināti, ka ir jēga pavasaros sēt, lai rudenī pļautu un viņu raža kādam būtu vajadzīga. Diemžēl beidzamo nedēļu notikumi liecināja par nopietnas krīzes pazīmēm cukura, gaļas un piena ražošanas nozarēs, turklāt apdraudēti jutās ne tikai zemnieki, bet arī cukura ražotāji un pārstrādātāji. Nekas cits neatlika, kā aicināt valdību aktīvāk risināt samilzušās problēmas. Sākotnēji, nostājusies nepiekāpīgā pozā, tā ar savu kategorisko noraidošo rīcību izaicināja zemniekus bezmaz vai ņemt rokās dakšas un bloķēt valsts robežas. Pēc Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvju tikšanās ar Ministru prezidentu un pārējiem valdības locekļiem pagājušajā nedēļā, tā arī nepanākuši vienošanos, zemnieki izveidoja lauksaimnieku streika koordinēšanas darba grupu. Bija nolemts: ja valdība neradīs izeju no strupceļa, tas ir, ja netiks respektētas zemnieku prasības rast līdzekļus cukura nozares sakārtošanai, gaļas ražotājiem – kompensēt cenu kritumu, kā arī piena tirgus stabilizēšanai valstī, tad kā galējs līdzeklis tiktu izmantots streiks.
Pagājušās nedēļas nogalē viens no lielākajiem cukurbiešu audzētājiem Raimonds Kazbuķis pēc sarunām Ministru kabinetā pavēstīja: streiks notiks, ja vien valdība un tās vadītājs nevēlēsies vēlreiz tikties ar zemniekiem un netiks rasts paņēmiens nokaitētās situācijas normalizēšanai.
Tas nu ir noticis: pienācis 25. februāra rīts, kad būtu bijis jāsākas zemnieku streikam. Tomēr vakar vēlā pēcpusdienā tas atcelts, jo notika prātīgākais, kas varēja notikt: Ministru prezidents kopā ar finanšu, ekonomikas, zemkopības ministru un Ministru prezidenta biedru Aināru Šleseru vēlreiz tikās ar zemniekiem, lai no jauna pārrunātu situāciju lauksaimniecībā.
Kā «Ziņām» atzina gan Raimonds Kazbuķis, gan Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Valters Bruss, pieteiktais streiks nekādā ziņā nebija zemnieku pašmērķis, bet – pats galējais līdzeklis, ja viņu argumenti netiks uzklausīti. Tādēļ viņi izteica gandarījumu par to, ka Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvju saruna ar valdības locekļiem bijusi konstruktīva kaut vai tādēļ, ka rasts kompromiss, pagaidu risinājums vairākām problēmām.
Zemnieku pārstāvji ar valdību vienojās par krīžu risinājumu vairākās nozarēs, līdz ar to lauksaimnieku plānotais streiks šodien Grenctālē nenotiks. Savukārt Bērzkrogā būs zemnieku sapulce, kurā viņiem tiks izskaidrots valdības piedāvātais risinājums.
Valdība atbalstīja apmēram 4,3 miljonu latu piešķiršanu no šā gada subsīdiju līdzekļiem piena, liellopu un cukura ražošanas nozarēm. Šī nauda subsīdiju maksāšanai citām nozarēm atpakaļ varētu tikt atdota līdz ar grozījumiem šā gada budžetā. Kā jau iepriekš bija sacījis finanšu ministrs Valdis Dombrovskis, naudas nav un diezin vai tā radīsies, taču meklēt ir jāturpina. Esam piedzīvojuši to, ka šie vārdi apstiprinājušies: principā sarunāt un vienoties var par visu. Ja abās pusēs ir ne tikai runātāji, bet arī tādi, kas uzklausa.
Zemnieki visumā ir apmierināti ar panākto kompromisu: nevajadzēs kulties prom no mājām, buntoties… Viņi gan savu pārstāvju pirmo tikšanos Ministru kabinetā pagājušajā nedēļā uztvēra ar aizvainojumu kaut vai tādēļ, ka Ministru prezidents izrādījies nesagatavots zemnieku argumentiem. To principā var saprast – valsts vadītāja aizņemtības dēļ, taču zemnieki pamatoti norāda, ka Ministru prezidentam vienlīdz labi jāorientējas visās nozarēs un visu nozaru vainām viņam jābūt vienlīdz sāpīgām.
Panāktās vienošanās, zemniekuprāt, liecinot: ja Ministru prezidentam visu paskaidrojot lēnām un divas reizes, viņš labāk spējot iedziļināties un saprast lauksaimnieku problēmas. Taču vienlaikus zemnieki ir piesardzīgi: viņi teic, ka vērīgi sekos valdības solījumu izpildei. Tas gan neatrisinot pilnīgi visas problēmas. Piemēram, attiecībā uz cukura nozari panāktais kompromiss palīdzēšot atrisināt 2002. gada ražas problēmu, taču, ja netiks ierobežota, aplikta ar muitas nodokli cukura sīrupa ievešana valstī, šā gada beigās situācija var vēl vairāk pasliktināties. Šajā sakarā cukurbiešu audzētāji nesamierinās ar valdības aizbildināšanos, ka cukura nodevas iekasēšanu padarot neiespējamu iepriekš noslēgtie brīvās tirdzniecības līgumi. Visu esot iespējams mainīt, bet, ja trūkst pieredzes, to varot smelties pie kaimiņiem Lietuvā, kas no līdzīgas ķezas pratuši izkulties.
Jācer, ka kopējā valoda neapsīks un zemnieku dialogs ar valdību turpmāk kļūs arvien konstruktīvāks un rezultatīvāks.
