Jaunieši savu laiku pavada dažādi, dažs izklaidējas, cits mācās, vēl kāds strādā. Jelgavniece Zita Krastiņa pašlaik ir brīvprātīgā Itālijā.
Jaunieši savu laiku pavada dažādi, dažs izklaidējas, cits mācās, vēl kāds strādā. Jelgavniece Zita Krastiņa pašlaik ir brīvprātīgā Itālijā. Daudzi viņas brīvprātīgo lokā iegūtie draugi dodas arī uz tādām vietām kā Palestīna. Un, protams, pēc tur redzētā kļūst par pārliecinātiem kara pretiniekiem. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem Itālijā Zita piedalījās 15. februāra manifestācijā Romā.
Jau pirms lielajām demonstrācijām, kas notika lielākajās pasaule pilsētās, viņa vēstulē raksta: «Šodien te, ofisā, valda satraukums, milzīga darbošanās. Nemitīgi ierodas cilvēki, jo asociācijai «Papa Giovanni XXIII» (katoļu organizācija, kas izstrādā dažādus projektus un tajos iesaista cilvēkus Itālijā un ārzemēs, lai palīdzētu nabadzīgajiem un slimajiem) ir tiesības izplatīt miera karogus. Miera karogu izplatīšana ir akcija, kas sākusies pērnajā rudenī un guvusi negaidītu atbalstu sabiedrībā, kļūstot par spēcīgi paustu tautas viedokli. Katrs, kas ir pret karu Irākā, kā arī pret pašu kara ideju vispār, savā balkonā pie loga izkar miera karogu. Tas ir košs, visās varavīksnes krāsās, uz tā baltiem burtiem itāliski rakstīts «PACE», kas nozīmē – MIERS. Rudenī, kad akcija sākās, attieksme bija atturīga. Pirmie, kas karogus izkāra, piedzīvoja strīdus ar neapmierinātajiem kaimiņiem, bet pēdējos mēnešos, kad karš Irākā kļūst draudoši iespējams, karogu pie mājām kļūst arvien vairāk. Tas, protams, izskatās iespaidīgi.
Satraucoši, bet sestdien dosimies uz manifestāciju pret karu Irākā, kas sestdien notiks visās lielākajās Eiropas pilsētās. Kā redzēju oficiālajos sarakstos, arī Viļņā un Tallinā. Rīga gan nebija minēta. Bija skumji, jo citi mūsējie uzreiz bija skatījušies, vai Rīga arī ir sarakstā, bet – nekā.
Drūmu prātu padara ziņas no draugiem, kas pašlaik ir Palestīnā, tur situācija ar katru nedēļu kļūstot arvien biedējošāka. Naktīs – uzlidojumi, katru dienu kādu nošauj. Pirmajā dienā, kad bija atbraukusi jauna mūsu brīvprātīgo grupa, viņu ciematiņā pie savas mājas tika nošauts trīsgadīgs bērniņš, tāpat vien. Es sarakstos ar saviem draugiem un jautāju, kā tas ir – būt tur un pēc tam atgriezties, salīdzināt turienes bezcerību un to, kā dzīvojam mēs tomēr mierīgajā Eiropā.»
Jau pēc manifestācijas Romā Zita stāsta, cik interesanti bijis piedalīties tik milzīgā pasākumā vienā no burvīgākajām Eiropas pilsētām Romā: «Par manifestāciju biju stāvā sajūsmā, jo manas cerības ne tikai piepildījās, tās piepildījās ar uzviju. Itāļiem var izteikt tikai komplimentus par labo tik liela mēroga pasākuma organizēšanā, jo transporta lietas (autobusu stāvvietas metro tuvumā) bija noorganizētas lieliski. Komplimentus pelnījuši arī visi tie daudzie dalībnieki, kas stundām brauca no visas Itālijas, lai izteiktu savu viedokli. Cilvēki bija iepriekš rūpīgi gatavojušies – sadrukājuši skaistus plakātus, karogus, sarūpējuši balonu virtenes. Dažām grupām bija pat priekšnesumi. Mūsu mūziķi līdzi bija paņēmuši ģitāras, un ik pa laikam dziedājām kādu miera tēmai veltītu itāļu dziesmu. Pozitīva atšķirība no mūsmājām – ne gājiena laikā, ne pēc tam nebija piedzērušos pusaudžu baru.
Piedalījās visu vecumu cilvēki, no zīdaiņiem ratiņos līdz sirmgalvjiem. Un arī pēc garās staigāšanas, kad visiem vajadzēja satilpt metro vagonos, cilvēki cits citam palīdzēja iekāpt un izkāpt un vēl dalījās sajūsmā par pavadīto dienu!
Politiķi plašsaziņas līdzekļos gan uzreiz pēc tam pasteidzās mazliet sagandēt prieku, paziņojot, ka protesta gājiens bijis itāļu komunistiskās partijas organizēts pasākums un to nevar nosaukt par tautas viedokli. Itālijā ir gandrīz 56 miljoni iedzīvotāju, un protestējušie trīs miljoni uz kopējā fona varbūt arī nekas neizskatās… Tomēr visi, kas tur piedalījās, zina, ka cilvēki gāja neatkarīgi no politiskās piederības un ekonomiskā stāvokļa.»
