Bijušais Latvijas ārlietu ministrs un Saeimas deputāts Fēlikss Cielēns 1948. gadā pirmajā sociāldemokrātu mēnešraksta «Brīvība» numurā rakstīja: «Demokrātija ārēji it kā skalda tautu partijās, bet būtiski vieno nāciju parlamentā un tāpēc stiprina to».
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs un Saeimas deputāts Fēlikss Cielēns 1948. gadā pirmajā sociāldemokrātu mēnešraksta «Brīvība» numurā rakstīja: «Demokrātija ārēji it kā skalda tautu partijās, bet būtiski vieno nāciju parlamentā un tāpēc stiprina to.» Viedi vārdi, ja tikai šajā demokrātijas virpulī paši sociāldemokrāti šodien nebūtu daudz ko aizmirsuši un pārāk daudz nolikuši uz personīgo ambīciju un, nav ko slēpt, arī uz politiskā un mantiskā izdevīguma altāra.
Šādu nostādni varēja redzēt arī pagājušās nedēļas nogalē, kad Jelgavā otrajā kongresā pulcējās delegāti, kas pārstāv Latvijas partiju, kas savā nosaukumā nes cildeno vārdu «sociāldemokrātija». Laikam ikviens, kas daudzmaz seko valsts politiskajai dzīvei, saprot, ka Latvija un tās sociāldemokrātija patlaban atrodas izšķirīgās krustcelēs. Arī savā kongresā Sociāldemokrātu savienības (SDS) biedriem daudzējādā ziņā bija pašiem sev jāatbild uz jautājumu «Quo vadis?». Vēl joprojām skaidri un nepārprotami nav atbildēts uz vairākiem citiem jautājumiem – kādu Latviju vēlētāji, tas ir, mēs paši, īsti gribam, kāda mūsu Latvija šodien īsti ir un kā mums izveidot to tādu, kādu vēlamies. Lai pastāvētu šodienas visai politiski sadrumstalotajā partiju spektrā, ir skaidrs, ka nevar vienlīdz sekmīgi pastāvēt un lielu daļu iedzīvotāju pārstāvēt divas sociāldemokrātiskas partijas.
Runājot par iestāšanos Eiropas Savienībā, SDS «runasvīri» uz jautājumu par iespējamo sadarbību ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) tik vien spēja atbildēt, ka varētu veidot vienīgi kopīgu politisku apvienību, kad pienāks brīdis startēt Eiroparlamenta vēlēšanās. Šādi viņi atbildēja arī uz jautājumu, kā domā sadarboties (apvienoties?) pirms pašvaldību vēlēšanām, kas gaidāmas pēc diviem gadiem. Stipri vien par vēlu un nenopietni, ja domā par darbu, nevis kārtējo ambīciju piepildījumu.
Tagad vārdi «sociālisms» un «sociālists» vairumu cilvēku atbaida, jo savā būtībā tie tiek saistīti ar PSRS «proletariāta diktatūras sociālismu». Līdz šim neviena no abām sociāldemokrātu partijām tā nopietni nav varējušas un pat mēģinājušas izskaidrot šo starpību. Vārds «sociālisms» tiek bieži izprasts kā ideja, ko savieno ar turēšanos pie Krievijas ietekmes zonas. Varbūt vietā vēlreiz atcerēties F.Cielēna pirms pusgadsimta teikto: «.. šodien, domājot par mūsu nacionālo valstu atjaunošanu, nesastingsim suverēnās nacionālās valsts dogmatismā, bet sekosim rietumu suverēnās valsts idejas pārvērtības domām. Pieslēgsimies arī mēs vispārējas Eiropas ūnijas idejai..»
Ar Latvijas abām sociāldemokrātu partijām līdzīgi notiek gadījumos, kad tiek runāts par sociālā taisnīguma principa panākšanu. Vairumu «kapitālistu» jeb darba devēju bieži vien no sociāldemokrātijas idejas atbaida līdz šim liktais uzsvars uz «sakrātā un saražotā sadali», neņemot vērā viņu intereses. Tāpēc visai interesanta sestdien SDS kongresā šķita jaunievēlētā partijas līdera Pētera Salkazanova teiktais, ka «.. SDS jāsaista sava darbība ne tikai ar darba ņēmējiem, bet arī ar darba devējiem un viņu interesēm.» Galu galā Eiropas sociāldemokrāti jau labi sen izgājuši attīstības ceļu no finanšu resursu pārdales sociālo vajadzību apmierināšanai līdz uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanai. Sociāldemokrātiem ir jāatrod arī pareizais ceļš starp vienlīdzīgāku ienākumu sadali, tajā pašā laikā nenokaujot cilvēkos interesi censties kaut ko sasniegt un radīt materiālās vērtības. Tas nozīmē cilvēku privāto iniciatīvu, kas ir pamatā tautas labklājības vispārējai veidošanai.
Normāls politiskais spektrs un līdzsvars var pastāvēt tikai tad, ja arī Latvijā beidzot būs «normāla» sociāldemokrātisko ideju virzoša un aizstāvoša partija bez tās līderu pārliecīgām personiskajām ambīcijām. Citādi iekšēju nesaskaņu plosītām vairākām «sociāldemokrātiskām» partijām tāpat kā tagad būs jāatrodas mūžīgā opozīcijā un nepārtraukti jāsūkstās par to, ka vēlētāji, lūk, nekādi nesaprot viņu centienus. Teiksim atklāti, nav viņu vidū spilgti izteikta politiskā līdera bez personiskajām ambīcijām. Tas nozīmē, ka viņu politiskais spēks var būt tikai labā, vienotā domubiedru komandā. Ir arī jāsaprot, ka darbam pašvaldībās sociāldemokrātiem būtu jādeleģē pietiekami zinoši un inteliģenti pārstāvji. Ar klaju demagoģiju tur neko nepanākt.
*Quo vadis? – kurp ej? (latīņu valodā)
