Kā labāk panākt to, ka dzīvojam drošākā vidē un skolēni kļūst pasargātāki no mūsdienās vēl neārstējamās AIDS slimības?
Kā labāk panākt to, ka dzīvojam drošākā vidē un skolēni kļūst pasargātāki no mūsdienās vēl neārstējamās AIDS slimības? Tā ir viena no pamatdomām, kādēļ Zemgales Reģionālā veselību veicinošo skolu centra pedagogi Austris un Anita Klupšas, Nellija Šveda un topošā skolotāja Aija Klupša iesaistījušies Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centra projektā «Koordinēts atbalsts jauniešu veselībai un attīstībai». Kā jau «Ziņas» rakstīja, projekta ietvaros viņi vada 36 stundu kursu skolotājiem. Piedāvājam sarunu ar skolotāju AUSTRI KLUPŠU.
48 procenti no visiem Latvijā reģistrētajiem HIV inficēšanās gadījumiem ir ar jauniešiem vecumā līdz 24 gadiem, turklāt inficēto bērnu (vecumā līdz 18 gadiem) īpatsvars ir aptuveni 26 procenti. Kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai ierobežotu HIV vīrusa izplatību Latvijā?
No inficēšanās ar HIV izsargāties ir ļoti vienkārši, ja vien cilvēks normāli uzvedas. Man šis projekts interesants šķiet tieši ar to, ka pie veselīgā dzīvesveida nonāk ar dzīves prasmēm. Vajadzētu būt tā, ka cilvēkam, mūsu gadījumā jaunietim, ir augsts pašvērtējums, pašcieņa un nekad nevajadzētu darīt ko tādu, kas izraisa inficēšanos ar HIV vīrusu. Kā svarīgākās dzīves prasmes, ko savās nodarbībās apskatām, ir pašizzināšana un pašnoteikšanās, savu tiesību apzināšanās un aizstāvēšana, stresa pārvarēšana, nepakļaušanās psiholoģiskam spiedienam, domāšana, lēmumu pieņemšana, sociāla pielāgošanās, sadarbība, efektīva komunikācija un dažas citas.
Zināms, ka milzīga HIV izplatība ir Āfrikā, kur, piemēram, Bostvānā, ar šo vīrusu ir inficēts katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Bet varbūt, ka pasaulē ir kāda valsts, kurā šī nelaime jau novērsta, kuru mēs varētu ņemt par paraugu?
Visa pasaule jau ir globalizējusies, un tādas apdzīvotas zemes, kas būtu palikusi šīs slimības neskarta, nav. Apbrīnojami, bet, šķiet, nevienam Latvijā nav nekādas HIV statistikas, kā reklāmā saka, pilsētā ar nākotni Ventspilī. Pilsētas vadība uzskata, ka pie viņiem neesot ne narkomānijas, ne HIV problēmu. Nav vajadzīgs arī nekāds šļirču apmaiņas punkts, kaut tie jau ierīkoti visās Latvijas lielākajās pilsētās, ieskaitot Olaini. Tiešām apbrīnojama valsts valstī!
Bet ko HIV novēršanas labā var darīt skola?
Ja jaunietim skolā ir skolotājs, ar kuru par šīm lietām izrunāties, tad, protams, viņam ir smagi paveicies. Ar vecākiem mājās jaunieši bieži vien atklāti nerunā, kaut vai tāpēc, ka viņi kā jau padomju skolas audzēkņi savulaik nav mācījušies veselības mācību. Kad atmodas sākumā skolu programmās šis priekšmets tika ieviests, labu cerību bija vairāk. Taču pie tik maza stundu skaita, kāds tas ir patlaban (pa stundai nedēļā piektajai un astotajai klasei), skolotājiem nopietni pievērsties šim priekšmetam trūkst motivācijas. Parasti veselības mācību pasniedz darbmācības, ķīmijas, bioloģijas skolotāji kā nelielu piedevu.
Protams, jāpiekrīt, ka vecāki modernās dzīves audzināšanā nav tik zinoši, bet varbūt skola tajā kaut ko var darīt?
Manuprāt, skolu šodien varētu uztaisīt par pietiekami skaistu izglītošanās vietu arī vecākiem. Tas būtu pat ekonomiski ļoti izdevīgi, ja salīdzinām to naudu, kas gribot negribot jātērē, cīnoties ar jau pieļautās nelaimes sekām, ar summu, par kuru varētu izglītot vecākus. Skola spētu sameklēt lektorus, nodarbību vadītājus, kas varētu vecākus izglītot. Diemžēl trūkst vecāku ieinteresētības. Tagad, kad vecāki atnāk uz skolas sapulci, nav pat īsti par ko parunāties. Mātes pirmais un bieži vien vienīgais jautājums ir: «Vai audzinātājam nav kādas sūdzības par viņas Pēterīti?» Nav man nekādu sūdzību. Ja es esmu profesionālis, tad man klasē daudz maz būtu ar viņu jātiek galā. Ko mātei sūdzēšos! Retu reizi vecāki atnāk uz skolu un jautā, kas man būtu jādara ar meitu vai dēlu tādā vai citādā situācijā?
Kā tagad saprotu, viena no būtiskākajām lietām arī AIDS profilaksē ir cilvēka pašapziņa. Cilvēks neies ar sevi neprātīgi riskēt, ja viņam tā būs augsta. Bet kā to pacelt?
Tik tiešām, ja māki uzturēt sev atbilstošu pašnovērtējumu, tas tev var palīdzēt daudzās situācijās. Klasē šad tad ir pa nerātnam skolēnam, kas, piemēram, pa stundu var iztaisīt piecas cūcības un padarīt varbūt tikai vienu labu darbu. Ja tu viņam pastāvīgi atgādināsi nevis tos piecus pārkāpumus, bet gan labo, tad ar laiku viņš sākt saprast, ka ir spējīgs uz kaut ko pozitīvu. Taču, ja skolēnā nostiprinās apziņa, ka viņš ir tas negatīvais, tad tikai negatīvo vari no viņa gaidīt. Šī lieta var arī pagriezties tā, ka dēls, kuram būs pieaugusi sava svarīguma un unikalitātes izjūta, tēvam paprasīs lielāku kabatas naudu. Šie ir ļoti interesanti jautājumi, kur skolotāji droši vien būtu gatavi strādāt, ja vien tas vecākus vai kādu citu sociālo grupu varētu nopietni interesēt.
Jūsu nodarbību kursu ir beiguši 48 skolotāji Jelgavas pilsētā un rajonā un vēl vairāk kolēģu pārējā Zemgales novadā. Nodarbības notiek piektdienas vakarā, sestdienās un svētdienās, un tomēr, kā izteicās vairāki kursu dalībnieki, šīs mācības viņus izglīto un nenogurdina. Kādas izjūtas ir kursu vadītājiem?
Tās ir labas. Ir gandarījums, ka šīs tēmas kolēģus interesē.
