«Ģimenes ārsts nevar strādāt labi, ja viņam nav labu pacientu.» Ar šādu atziņu sākās saruna ar Tērvetes ģimenes ārsti Marutu Juknu.
«Ģimenes ārsts nevar strādāt labi, ja viņam nav labu pacientu.» Ar šādu atziņu sākās saruna ar Tērvetes ģimenes ārsti Marutu Juknu. Sacīto viņa attiecina gan uz pilsētām, gan laukiem, ar «labiem pacientiem» domādama tādus, kas rūpējas par savu veselību un uzskata to par svētumu. Tērvetē esot tieši tādi pacienti, daktere Jukna vienmēr uzsver, ka viņai paveicies strādāt vienā no gaišākajiem stūrīšiem Latvijā.
Viņas aprūpē ir 2100 pacientu. Protams, visiem vienādi labs nevar būt. Tāpēc gadoties ar kādu arī šķirties. Parasti iniciatore ir viņa. Ja reiz cilvēks pretojas, ārstēšanai nevar būt jēgas. Tāda – reizēm nedaudz šerpa – ir ārste Jukna, kas sevi nedalīti veltī novadnieku veselībai. Par viņu pacienti atsaucas reizēm ar rezervētu bijību, taču lielākoties – pozitīvi un atzinīgi, kā par cilvēku, uz kura kompetenci un profesionalitāti, kā arī atsaucību vienmēr var paļauties.
Ar ārsti runājām arī par veselības reformu un dažādām problēmām ap to. Piemēram, par atšķirību starp pilsētas un lauku ārstiem. Laukos ārsts vispirms labi pazīst cilvēku, un tikai pēc tam viņa slimību, bet pilsētā ir tieši otrādi: tur pirmajā vietā ir slimība un bieži vien ārsts pat nepazīst, kas ar to slimo… Es Tērvetē strādāju kopš 1983. gada, kā lai nepazīstu visas ģimenes?»
Veselības aprūpes reformas sakarā nepārtraukti dzird runājam, ka daudz kam trūkst naudas. Piemēram, bezmaksas medikamentiem. Uz to Maruta Jukna atbild: «Man vienmēr līdzekļi palikuši un paliek pāri. Naudiņas pietiek visam, ja ārsts vienlaikus kaut mazliet ir arī biznesmenis. Tad var daudzas problēmas atrisināt.»
Liels pluss Tērvetē esot tas, ka tur ir samērā daudz darbavietu, darba devēji ir ieinteresēti darbinieku veselībā, tās uzlabošanā un profilaksē. Īpaši M.Jukna uzsver agrofirmas «Tērvete» vadības atsaucību. Cilvēkiem, kuriem nepieciešama dziļāka medicīniskā izmeklēšana vai dārgi valsts neatmaksātie medikamenti, vai vēl kas cits, agrofirma iegādājas veselības apdrošināšanas polises. Tādos gadījumos ārste raksta ziņojumu par pacienta vajadzībām, agrofirma pērk polisi, un cilvēks var ārstēties jebkurā laikā un pilnā apjomā, brīvi izvēloties arī Dobeles vai Rīgas slimnīcu.
Līdzīgu sistēmu pēc ārstes sarunas ar deputātiem ieviesa arī Tērvetes pagasts. Ar tā (tagad nu jau Tērvetes novada) vadību ārste sadarbojas, ne jau pieprasīdama vai saņemdama kādu materiālo atbalstu, bet citādi, efektīvāk. Piemēram, trīs reizes gadā vietējā pašvaldība nodrošina izbraukuma fluorogrāfiskās apskates, tam atvēlot 700 latu. Vai arī nepastarpināti, ne «caur ārsti», bet tieši pacientiem piešķirot nelielas naudas summas zāļu iegādei vai slimnīcai.
Trešais sabiedrotais, bez kura ārstes Juknas darbs nebūtu iedomājams, ir sociālās darbinieces. Viņai tādas ir divas – Mudrīte Rozīte un Ilze Ungere. Tērvetes doktorāta telpās vienai no viņām ir atsevišķs kabinets, otra strādā vienā telpā ar dakteri Kroņaucē. Pacients, atnācis pie ārstes, uzreiz var saņemt arī sociālā darbinieka konsultāciju.
Kāda ir šādas sadarbības jēga un kā ir citviet Latvijā?
Ārste Jukna: «Nereti cilvēkiem nav naudas, lai samaksātu par ārstēšanos. Tad tepat un uzreiz sociālais darbinieks aizpilda deklarāciju, izsniedz maznodrošinātā apliecību, uz kuras pamata var saņemt pabalstu. Ja cilvēkam nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, rakstu nosūtījumu, sociālais darbinieks gādā par samaksu un ārstēšanās tiek nodrošināta. Turklāt vienā mirklī tiek atrisinātas arī citas vajadzības. Piemēram, nav transporta, lai nokļūtu jebkurā izmeklēšanas iestādē? Nav problēmas. Es piesaku pacienta konsultāciju piemērotā ārstniecības iestādē, bet sociālais darbinieks gādā, lai pacients tur varētu nokļūt.»
Dzirdēti pārmetumi, ka pagastam jāpalīdz medicīnas darbiniekam, taču tas netiekot darīts. Juknas kundze lasītājiem un saviem kolēģiem paskaidro, ka tas nebūt nav pašvaldību pienākums. Budžetā nav paredzēti tādi izdevumi. Taču, ja pagasts nāk pretī, palīdzēdams pacientiem «pa tiešo», tas ir lieliski.
Ja, apmeklējot gulošu slimnieku mājās, ārste redz, ka viņam vajadzīga arī aprūpe, tad tūliņ sazinās ar sociālo darbinieku, kas to nodrošina. Kopā tiek apspriesti un rasti risinājumi arī par nelabvēlīgo ģimeņu bērnu veselību, tad talkā nāk vietējās bāriņtiesas priekšsēdētāja Baiba Opmane. Trīs «dienesti» darbojas kopā, papildinot cits citu un atrisinot tādas problēmas, ko viena pati sociālā darbiniece vai ārste vien nespētu. Piemēram, sociālā darbiniece, aprūpējot kādu invalīdu, redzēja, ka pie viņa ciemoties atbraucis cits invalīds, turklāt ļoti slims. Viņa par to paziņoja ārstei Juknai, un daktere sniedza palīdzību. Mēdzot būt arī slimnieki, kas neizsauc ārstu, baidīdamies, ka nespēs samaksāt. Tad Maruta Jukna pārkāpj likumus, iekasējot, teiksim, nevis divus, bet tikai vienu latu par vizīti vai arī vispār nemaz. Jo viena no Juknas kundzes devīzēm ir: ārsta pakalpojumam nav nozīmes, ja viņš tikai nosaka diagnozi, bet pacients nespēj nopirkt zāles un izveseļoties. Tādēļ – jāpalīdz.
Cilvēki mēdz ātri pierast pie labām lietām un tās uztvert kā pašsaprotamas, saka mediķe. Tādēļ ar satraukumu klausās visas tās briesmu lietas, ko «augšā» runā par veselības aprūpes reformu, par dažu politisko figūru nejēdzībām un kā tas viss varētu ietekmēt sabiedrību. Taču – nekā. Tērvetes pagasts pārtapis par novadu, bet pacienti tik un tā vienmēr tiks aprūpēti. Vismaz ārste var atrisināt jebkuru problēmu, ar ko jāsastopas.
«Vissāpīgākais» veselības aprūpē ir naudas trūkums. Juknas kundze to neizjūtot. Prakses uzturēšana viņai izmaksā ap 1000 latu mēnesī, pilnīgi pietiekot zālēm un pat nedaudz paliekot pāri. Papildu ienākumus viņa gūstot ar arodapskatēm. Vēl katru gadu ārstiem jāiziet resertifikācija, tādēļ jāapmeklē dažādi kursi. Dārgi. Sevis izglītošanai ārste katru gadu ziedo vismaz 200 latu. Tā ir ģimenes ārstam vismazākā nepieciešamā summa. Tagad daktere Jukna mācās par psihoterapeiti. Tieši nepārtrauktā izglītošanās ļauj viņai strādāt arī sociālās aprūpes centrā «Tērvete» un bērnunamā, tad vēl SIA «Dāmnieki», divās skolās – tās visas ir cilvēku darbavietas.
Tērvetnieki pie ārsta iet tieši tad, kad tas nepieciešams. Var arī iepriekš pierakstīties. Studentiem, kas mājās ierodas tikai nedēļas nogalē, viņa reizi mēnesī rīko pieņemšanu sestdienā. Nu jau gadus trīs dakteri Juknu netraucē ar mājas vizītēm ārpus darba laika. Viņas palīdzību var saņemt visu diennakti, tam ir trīs telefoni, mājas vizītēs viņa iet tikai darba laikā.
«Mani pacienti lieliski prot tikt galā gan ar paaugstinātu temperatūru, gan asinsspiedienu un līdzīgām vainām. Tā jau ir tā atdeve: ārstam savi pacienti pietiekami labi jāpazīst, lai spētu viņiem arī telefoniski palīdzēt.»
Ārste Jukna vairākkārt piemin, ka viņai tiešām ļoti paveicies – ar pacientiem, ar tuvējo Dobeles slimnīcu, kur ir brīnišķīga neiroloģiskā nodaļa, terapijas nodaļa, infekciju nodaļa. Viņai ir vislabākā sadarbība ar rehabilitācijas centru «Tērvete», kas patiešām esot īsta Dieva dāvana, jo tur izveidots dienas stacionārs. Cilvēks, turpinādams strādāt, kopdams mājās lopiņus, var saņemt kvalificētu medicīnisko aprūpi, pilnu rehabilitācijas kursu. To daudzi labprāt izmantojot.
Jautāju, ko ārste domā par veselības aprūpes reformu.
«Manuprāt, nekas nemainīsies tikmēr, kamēr mūsu deputāti Saeimā uz veselības aprūpi raudzīsies no pacientu viedokļa.»
Vai dakterei par kaut ko mēdz būt arī dusmas?
Mēdzot gan! Kad pacienti nenovērtē savu veselību un nepilda ārsta norādījumus. Pirms gada viņu saniknojusi attieksme, ka par veselības jautājumiem jāinteresējas un jārūpējas it kā vienīgi ārstiem un sociālajiem darbiniekiem, joprojām dusmojas daktere. Bet pēc brīža piebilst: «Cilvēki ir tie paši bērni, tikai jau izauguši. Lielākā daļa diemžēl vēl joprojām neprot dzīvot tādos apstākļos, kādi patlaban ir Latvijā. Vēl pirms gadiem desmit par viņu veselību nevis rūpējās, bet lēma valsts. Cilvēkiem grūti pielāgoties jaunajiem «gravitācijas spēkiem» – pašvērtības, aprēķina faktoram, politizētajai videi. Tādēļ pašvaldību darbiniekiem vairāk jāiet pie iedzīvotājiem, saprotami jāstāsta par viņu tiesībām un iespējām. Jāatbrīvojas no birokrātijas čaulas, kas vietējo pašvaldību līmenī ir pat komiska. Mediķis un sociālie darbinieki vien to nespēj. Ārstam jāārstē. Apzinoties, ka cilvēks nav dators, kam kaut ko var nomainīt, kaut ko «saslēgt pa tiešo», pārprogrammēt. Tāpēc ārsts nav ne autoatslēdznieks, ne datoru servisa inženieris, kas ar dažiem spožiem rīkiem var slimnieku «saremontēt». Cilvēks ir kā ritenītis sabiedrības mehānismā, visam mehānismam jāstrādā saskaņoti un perfekti, tad būs mazāk slimnieku un vēl mazāk – problēmu ar viņu aprūpi.»
