Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem, kā noskaidrot savu svarīgumu vai nesvarīgumu, ir tāds.
Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem, kā noskaidrot savu svarīgumu vai nesvarīgumu, ir tāds. Ņem papīra lapu, vidū novelk vertikālu svītru, vienā pusē vienu zem otra uzraksta visas savas labās īpašības (vai labos darbus), otrā pusē – sliktās. Kurā pusē stabiņš garāks, tas arī var raksturot attiecīgo cilvēku – vismaz viņa paša acīs.
Ar šo vienkāršo paņēmienu iespējams vērtēt visu, galu galā arī valdības darbu. Protams, var rīkoties arī citādi, piemēram, katru labo vai slikto darbu iezīmējot ar attiecīgu krāsu un pēc tam visu saliekot vienā buķetē. Tomēr gan pirmajā, gan otrajā gadījumā neviens un nekas nebūs tikai vienīgi balts vai melns, tikai slikts vai šķīsti nevainojams.
Ikvienam autoram ir tīkami, ka viņa sacerējumus kāds lasa un vērtē, turklāt to dara kritiski. Tas vai nu piešķir papildu pārliecību par pausto argumentu un «domu gājiena» pareizību, vai arī norāda uz turpmāk novēršamām kļūdām. Tādēļ žurnālistam attiecīgā preses izdevuma lasītājs ir līdzīgs skrējējam pa blakus celiņu stadionā: lasītāju domas rosina, pamudina, piešķir spēkus un tikai ļoti retos gadījumos pašauj priekšā kāju. Līdzīgā situācijā attiecībā pret valdību ir arī žurnālisti. Ja cienījamais R.Krastiņa kungs pieņem šo pagaro preambulu, būs vieglāk turpināt sarunu par viņa skartajiem jautājumiem.
Ja ieturētu šā mūsu lasītāja uzdoto toni un izmantoto terminoloģiju, varētu apgalvot, ka viņš «aizstāv» pašreizējo valdību. Tomēr jāatgādina, ka, ar jebkuru ieroci šaujot, šāvējs saņem atsitienu. Tad nu saņemiet, R.Krastiņa kungs! Tikai vispirms noskaidrojiet, kādos gadījumos būtu trāpīgāk lietot apzīmējumu «aizstāvēšana», «melošana» un «kampaņa».
Par pretvalstiskām darbībām Latvijā paredzēta kriminālā atbildība. Vēlmi dzīvot labāk un gribēt labāku valdību diezin vai var šādi klasificēt. Tādēļ ir absurdi runāt par «valdības nomelnošanas kampaņu» «Zemgales Ziņās». Laikraksts ir tiesīgs (un ir arī tā pienākums) saasināt sabiedrības uzmanību uz dažādām negācijām un nekonsekvencēm. Tas arī tiek darīts. Jāatzīst, reizēm ar zināmu sarkasma devu – lai trūkumi būtu reljefāk pamanāmi. Taču no sirds un godīgi. Kas attiecas uz «Janava kungu», tad pavisam vaļsirdīgi varu atzīties, ka es Saeimas vēlēšanās balsoju tieši par partiju «Jaunais laiks», tādēļ jo vairāk izjūtu pagaidām nepiepildīto cerību smeldzi, tādēļ arī atļaujos kritizēt, uzskatīdams, ka vēlētāji pelnījuši ja ne ideālu, tad vismaz konsekventu valdību.
Ne laikraksta redakcijai, ne atsevišķiem autoriem neviens politiskais spēks nemaksā par kādu kritisku rakstu. Vienīgā maksa ir cerība, ka pēc kārtējās publikācijas kaut kas kaut nedaudz uzlabosies.
R.Krastiņa kungs maldās (vai nav lasījis iepriekšējo gadu publikācijas «Ziņās»), piedēvēdams komentāru autoriem A.Sončika vai «Šķēles ielikteņa» K.Miķelsona aizstāvēšanu. Lai nu kam citam, taču tieši A.Šķēles «oranžajiem» «Ziņu» slejās bijuši veltīti bezmaz paši nešpetnākie vārdi. Tomēr konkrētas publikācijas temats arī ir konkrēts, bet viss kopā – uzmanības pievēršana divkosībai, neizlēmībai, pārsteidzībai, pieredzes un rezultātu trūkumam. Diemžēl pārsvarā tieši šādus epitetus pelnījusi un turpina izpelnīties mūsu pašreizējā valdība, turklāt ne jau tikai «Ziņu» slejās. Mēs ļoti labprāt rakstīsim vairāk par pozitīvo. Ja būs. Lūdzu, Krastiņa kungs, palīdziet, argumentēti uzskaitiet pozitīvos piemērus, un mēs būsim pateicīgi. Taču, turpinot sarunu par konsekvenču trūkumu, pagaidām tās joprojām iznāk piedzīvot. (Atgādinājumam: Audera skandāls, neprofesionāļu izvirzīšana svarīgos amatos, rīkošanās pēc principa «kas ļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim» (par ministru algām runājot) un tamlīdzīgi.)
Vēl daži vārdi no R.Krastiņa vēstules: «.. rakstā par valsts budžetu Jūs, Janava kungs, melojat, ka jaunajā gadā pusotru mēnesi nezinām ne tēriņus, ne ieņēmumus.» Uz to man jāsaka: ak Jūs, laimīgais, kurš zina! Iespējams, ka šajā sakarā Jūs ļautos pierunāties un balotētos nākamajās Saeimas vēlēšanās? Jo patlaban mūsu simts gudro parlamentāriešu vidū ir pārāk maz tādu, kuri zinātu to, ko zinām sakāties Jūs. To apliecina ap 300 ierosināto labojumu valdības izstrādātajā budžetā, to apstiprina pati valdība, kas nu sākusi apjēgt, ka īsti nezina, kur ņemt naudu daudzo solījumu izpildīšanai, noveļot šo neziņas nastu uz budžeta grozījumiem.
Bet vispār – arī šī, Krastiņa kunga ierosinātā, saruna ir veicinājusi tādu kā atsitienu, kas ticis viņa «aizstāvētajai» valdībai. Lai gan tā līdz šim ir apliecinājusi totālu sabiedriskās domas ignoranci, jācer, ka Jūsu «aizstāvības vārdus» tā ievēros. Tomēr rādās, ka, ar pārprastu urrāpatriotismu mēģinot uzlikt ielāpu valdošās koalīcijas apdriskātajam prestižam, skrodera adata atkal trāpījusi vārīgā substancē – sabiedrības pašapziņā, tautas vēlmē redzēt valsts priekšgalā patiešām gudru un cienīgu valdību.
