Šķiet, ka garā ziema jau savu padarījusi, un lielo un mazo sirdis tiecas pēc zaļas zālītes, putnu dziesmām un saules stariem, kas silda. Metenis ir pēdējā zīme ziemai atkāpties.
Šķiet, ka garā ziema jau savu padarījusi, un lielo un mazo sirdis tiecas pēc zaļas zālītes, putnu dziesmām un saules stariem, kas silda. Metenis ir pēdējā zīme ziemai atkāpties.
Metenis ir veclatviskā pavasara diena. Tas tiek uzskatīts par pēdējo pieturu līdz Lieldienām, kad dienas nu jau kļūst garākas un laiks – siltāks. Svētkus atzīmē februāra beigās vai marta sākumā. Līdz Metenim bija jāsagatavojas pavasara darbiem. Parasti meteņdienā vizinājās ar ragaviņām vai kamanām, brauca ciemos, uz krogu, dejoja, gāja ķekatās.
Agrāk Meteņa vakarā vīriešiem devuši cūkas ausi, kuru tiem vajadzējis laukā uz malkas šķilas apēst. (Līdz Meteņiem malku vajadzējis savest mājās.)
Meteņu dienā jāvāra cūkas astes, tad augot gari mieži.
Metenī jāēd cūkas galvas puse ar miežiem un pupām, bet kaulu nes uz gubeni, tad labi mieži aug.
Metenī jācep pīrāgi ar gaļu un arī siļķe jāliek vidū.