Vienmēr biju priecājusies par tā dēvētā pasaules mīluļa jeb Robija Viljamsa (Robbie Williams) izdomas bagātajiem dziesmu klipiem.
Vienmēr biju priecājusies par tā dēvētā pasaules mīluļa jeb Robija Viljamsa (Robbie Williams) izdomas bagātajiem dziesmu klipiem. Šķiet, viņš un šovbizness ir kā roka ar cimdu. Īpaši sajūsmināja televīzijā rādītais dziedātāja koncerts Londonā, Alberta hallē. Tas droši vien vienaldzīgus neatstāja arī citus skatītājus. Robija acu mirdzums un lieliskais Frenka Sinatras dziesmu sniegums bija par iemeslu uzmācīgas domas dzimšanai – noteikti viņa koncertu gribu redzēt klātienē. Prātoju, cik ilgi jākrāj nauda, lai aizlidotu uz Lielbritāniju. Te pēkšņi, kādā mūzikas televīzijas kanālā pērn ap Ziemassvētkiem padzirdēju, ka Robijs uzstāsies Vācijā (likās, ka pats Dievs mani sadzirdējis). Dziedātāja mājas lapā internetā uzzināju, ka šovasar viņš dosies koncertturnejā pa Eiropu. Pagaidām naivi būtu starp tūrē iekļautajām valstīm meklēt Latvijas vārdu, tādēļ apsvēru, kurp doties izdevīgāk. Paliku pie Vācijas. Tur dziedātājs šovasar ieplānojis septiņus koncertus. Izvēlējos to noskatīties 20. jūlijā Hannoverē. Atlika vien tāds «sīkumiņš» – tikt pie biļetēm.
Par laimi, Vācijā dzīvo labas bērnības draudzenes, viņām palūdzu nopirkt biļetes. Gadu mijas svētkos draudzenes viesojās Latvijā. Satikāmies, taču par biļetēm viņas mani apbēdināja: «Visas jau sen pārdotas!» Pirmajā brīdī šķita, vācieši nu gan ir traki! Izpērk biļetes uz koncertu vairāk nekā pusgadu iepriekš. Tikai pēc tam sapratu, ka pieprasīto pasaules mīluli grib redzēt un dzirdēt daudzi.
Kaut kas mani tomēr urdīja un neļāva padoties. Sak, kā tā – pārdotas? Veiksmīgi internetā atradu kādu firmu, kas tirgo biļetes, nosūtot tās pa pastu. Aizrakstīju, ka vēlos ieejas kartes uz Robija Viljamsa koncertu tur un tur. Man pa e – pastu laipni atbildēja kāda Jeskes kundze. Viņa paskaidroja, ka vienas stāvvietas biļetes cena ir 45 eiro. Likās pieņemami. Pasūtīju biļetes, nosaucu savu mājas adresi un sāku gaidīt. Īsti nezināju, kā norit tirdzniecība pa pastu. Bet nebija nekā. Tā gaidot, pagāja mēnesis. Sāku uztraukties, jo noskatīties Robija Viljamsa koncertu bija mērķis, uz kuru gāju, lai vai kas. Atkal rakstīju Jeskes kundzei, vai viņa par mani nav aizmirsusi. Izrādās, manu pēdējo ziņu ar uzrādīto adresi viņa nebija saņēmusi, un tagad šauboties, vai vēl biļetes var rezervēt. Par laimi, varēja. Tālākā procedūra bija gaužām vienkārša – pārskaitīju naudu par biļetēm uz Jeskes norādīto kontu. Šoreiz centieni vainagojās panākumiem. Pagājušā sestdienā patiesi pa pastu saņēmu biļetes.
Liekas, cik skaisti, ka cilvēkam ir mērķis, uz ko tiekties. Tā ir pikanta piedeva brīžiem vienmuļajai dzīvei. Tagad zinu, vasarā būs kāds gaidīts un vairākkārt izsapņots piedzīvojums. Dzīve ir skaista, tā jāprot baudīt!
