Asinis ir tās «trīsvienības» daļa, kas informācijas līdzekļiem allaž ļāvušas piesaistīt patērētāju interesi. Tādējādi gan policijas filmu, gan kriminālpārraižu popularitāte ir likumsakarīga.
Asinis ir tās «trīsvienības» daļa, kas informācijas līdzekļiem allaž ļāvušas piesaistīt patērētāju interesi. Tādējādi gan policijas filmu, gan kriminālpārraižu popularitāte ir likumsakarīga. Gluži kā sekojot kaimiņvalsts telekompāniju paraugam, arī divas Latvijas komerctelevīzijas sākušas veidot pārraides, kurās dokumentālā un restaurētā veidā tiek iztirzātas skandalozu noziegumu izmeklēšanas aizkulises. TV3 savā pirmajā «Latvijas krimināllietu» programmā atspoguļoja savulaik plašu rezonansi guvušo Ventspils slepkavību izmeklēšanas gaitu.
Uz «skaļo» lietu fona pabargie spriedumi (augstākās instancēs gan tie vēl var tikt mainīti) šķiet pilnīgi saprotami, taču vienlaikus tie arī liek aizdomāties par kādu grūti pieņemamu tiesisku eiroabsurdu.
Abas jauniešu slepkavības ar sešu mēnešu intervālu tika pastrādātas tīšām un ar viszemiskāko mērķi – iegūt naudu, turklāt vienu no nomocītajiem upuriem aprokot vēl dzīvu. Viena tiesājamā ciniskais izteikums, ka no bandas nevienu nevajadzētu tiesāt par slepkavību, bet «tikai» par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, vispār ir linča tiesas vērts. Divu galveno darboņu saņemtais sods – attiecīgi mūža ieslodzījums un piecpadsmit gadu aiz restēm – nepārprotami liek saprast, ka tagad savas dienas varmākas vadīs, parazitējot uz nodokļu maksātāju, tajā skaitā upuru piederīgo, rēķina. Domājams, arī tādēļ sabiedrība būtu gatava pastāvošajai varai ne bez niknuma norādīt, ka nāvessoda moratorijs valstī pasludināts pārāk agri, kaut arī minētais soda veids no likumdošanas formāli svītrots nav un teorētiski ir piemērojams.
Pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes informācijas, viena ieslodzītā uzturēšana valstij dienā izmaksā (iekļaujot ēdināšanu, cietumu uzturēšanu, personāla algas u.c.) aptuveni trīs latus un sešdesmit santīmu. Gadā iznāk «nieka» 1314 latu. Pareizinot ar soda termiņu, veidojas pieklājīga summa. Turklāt dzīvojam apstākļos, kad virkne svarīgu nozaru spiestas samierināties ar pieticīgu finansējumu. Arī to vēl varētu pieciest, ja vien pēc soda izciešanas sabiedrībā nonāktu pāraudzināts un derīgs cilvēks, taču, ņemot vērā šā nozieguma pastrādāšanas raksturu, cerība, ka tā notiks, ir pielīdzināma nullei.
Kā vārdā tas viss? Tikai tāpēc, lai saujiņa tautas priekšstāvju, eleganti paklanoties zilā karoga komisāriem un remontējot cietumus, demonstrētu savu «eiropeiskumu», vienlaikus nospļaujoties par savu mūžu nostrādājušajiem. Cietumnieki ik dienas tiek nodrošināti ar puslīdz pienācīgu ēdienu, bet pensionāri ir spiesti mūža nogali vadīt, pārtiekot no dienišķajām reņģēm.
Jāpiekrīt vien leģendārajam, nu jau bijušajam Valmieras galvenajam kriminālpolicistam Ozoliņa kungam, kas pirms vairākiem gadiem varas iecietības iemeslus izskaidroja īsi un trāpīgi – augstākās amatpersonas nevienā valstī ikdienā nozieguma vietas neapmeklē, šausminošos skatus un upuru piederīgo izmisumu neredz.
Tāpēc tikšanās reizēs vistas aklumā var mierīgi atļauties diskutēt par humānismu pret slepkavām un viņu cilvēktiesībām «būrī». Tikmēr uz noziedzību tendēti indivīdi kļuvuši par sabiedrības augoņiem, kas nav vairs ārstējami, taču izgriezt tos arī nav ļauts.
