Vakar, uzstājoties Latvijas Radio tiešraidē, Valsts prezidente V.Vīķe – Freiberga sacīja, ka Latvijas parlamentārieši, rīkojot Valsts prezidenta vēlēšanas 12. martā, vēlas parādīt, ka Latvija nav mainījusi savas ārpolitiskās prioritātes un nostādnes.
Vakar, uzstājoties Latvijas Radio tiešraidē, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga sacīja, ka Latvijas parlamentārieši, rīkojot jaunas Valsts prezidenta vēlēšanas 12. martā, vēlas parādīt, ka Latvija nav mainījusi savas ārpolitiskās prioritātes un nostādnes, tādējādi deklarējot valsts virzības stabilitāti. Turklāt prezidente uzskata, ka šīs būs nevis ārkārtas, kā to dēvējot neapzinīgi elementi (varbūt tikai žurnālisti?), bet gan vienkāršas Valsts prezidenta vēlēšanas, jo, redzat, tikai Saeimas rokās ir noteikt, kurā laikā tādas rīkojamas. Prezidente uzskata, ka «Saeimas uzdevums ir izvirzīt argumentus, kādēļ vēlēšanas notiek šobrīd. Cik es redzu, parlamentārieši to ir pamatojuši ar vēlmi dot signālu, ka Latvija nekādā veidā nav mainījusi un netaisās mainīt savas ārpolitiskās prioritātes, nedz arī nostādnes, tā būtu viņu vēlme deklarēt Latvijas valsts virzības stabilitāti».
Šādiem vārdiem neapšaubāmi ir pamats – visas četras valdošās koalīcijas partijas un viena opozīcijas partija ir izteikušas gatavību atbalstīt prezidentes kandidatūru. Līdz ar to tas ir pietiekams iemesls, lai kaltu, kamēr dzelzs karsta vai varbūt kamēr vēl var «vienoties kopīgā dziesmā». Pasarg’ Dievs, lai tik pēc pāris mēnešiem, kad saskaņā ar Satversmi vajadzētu notikt kārtējām prezidenta vēlēšanām, atlikušie 24 deputāti nenāktu klajā ar savu kandidātu. Nedēļa, ko valdošā koalīcija ir devusi opozīcijai, liedz tai reālu iespēju piedāvāt savus pretendentus.
Visai savādi skanēja prezidentes vakar radio sacītais, ka jau Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņā vairākas partijas ir atbalstījušas pašlaik amatā esošo prezidentu, un tām partijām, kas vēlējās redzēt citus kandidātus, bija visas iespējas tādus izvirzīt, jau startējot vēlēšanās. Cik tas atbilst patiesiem demokrātijas principiem, lai paliek uz lēmēju sirdsapziņas. Pēc apgalvojuma, ka pašreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai nav alternatīvas kandidatūras, sasteigtās vēlēšanas varētu dot (un, spriežot pēc ārvalstu izbrīna, arī dod) tieši pretējus signālus. Pirmkārt, tas vedina domāt, ka derētu steigšus izdarīt grozījumus Satversmē, jo, ja reiz kritērijs ir Saeimas vēlēšanu laikā izteiktais atbalsts vai, gluži pretēji, pašreizējā prezidenta noraidījums, tad nav ko čammāties un jau pirmajā jaunās Saeimas sēdē jāievēl atbalstītais prezidents. Tā teikt, «pie ruļļiem» pašu cilvēks. Un vislabāk, ja to izdarītu uzreiz uz Satversmē noteiktajiem diviem termiņiem. Būs vismaz kādu laiku miers. Otrkārt, pie reizes varētu tādā pašā demokrātiskā vairākumā ievēlēt Latvijas Bankas un Satversmes aizsardzības biroja vadītājus, pārvēlēt tiesnešus, prokurorus un visus pārējos, kurus (ne)atbalsta vadošā koalīcija. Arī labums – visur sēž tikai savējie. Citādi tā nesmuki iznāk, ka katrreiz pie varas nākušajiem ir jāsāk ar vadības nomaiņu. Tas, kas pirmoreiz tiek uztverts kā joks, atkārtojoties kļūst par farsu.
Tomēr, ja mēs gribējām «raidīt signālus», labākais, ko varēja izvēlēties, būtu ievērot politiskās tradīcijas, nevis katru reizi atbilstoši šābrīža momentam pieskaņot patiešām svarīgus soļus valsts politiskajā attīstībā. Pat, ja Satversmē prezidenta vēlēšanas un viņa amatā stāšanās mehānisms nav noteikts līdz pēdējam sīkumam un komatam, tieši vēsturisko tradīciju pārmantojamība ir tie signāli, kas pārējai pasaulei norāda uz politisko stabilitāti un prognozējamību. Citādi iznāk, ka mēs mainām visu, kas neatbilst acumirkļa vajadzībām un politiskajam izdevīgumam.
Negribas piekrist prezidentei, ka priekšlaicīgas vēlēšanas nekaitēs valsts tēlam, jo «.. šoreiz parlamentārieši esot cerējuši atstāt iespaidu par Latviju kā valsti, kas ir pilnīgi droša savos mērķos un virzībā». Neviens jau neapšauba un nežēlo atzinības vārdus par viņas līdzšinējo veikumu, it īpaši nesot Latvijas vārdu un viedokli pasaulē. Tāpēc gluži nevilšus jāsāk meklēt kādi citi virspusē neredzami iemesli šādai sasteigtai rīcībai. Galu galā tas dod augsni politiskajām spekulācijām gan par tagadējās koalīcijas nosacīto stabilitāti, gan par vienas vai otras personas netieši izteikto vēlmi ieņemt vietu prezidenta pilī. Būs vēl nožēlojamāk, ja parlamentāriešu pieņemtais lēmums tiks apstrīdēts Satversmes tiesā. Tā vien izskatās, ka signalizatori būs sajaukuši signālraķetes.
