«Jundā» esmu nostrādājusi sešus gadus, no kuriem divus pēdējos pati pēc savas iniciatīvas vairāk vai mazāk esmu veltījusi darbam ar jauniešiem.
«Jundā» esmu nostrādājusi sešus gadus, no kuriem divus pēdējos pati pēc savas iniciatīvas vairāk vai mazāk esmu veltījusi darbam ar jauniešiem. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka šajā jomā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo jauniešu politika Latvijā vēl joprojām tikai veidojas. Lielā mērā tas atkarīgs arī no valdības un vietējo pašvaldību nostājas, bet tās līdz šim jauniešus nav izvirzījušas kā īpašu mērķgrupu ar savām interesēm un vajadzībām. Tieši šā iemesla dēļ man ir apnicis lietot jēdzienu «jauniešu problēmas», jo būtībā šīs «problēmas» nav nekas cits kā nākotnes sabiedrības izaicinājumi. Tāpēc būtu vērts padomāt, kādēļ tā sauktajās attīstītajās Rietumu sabiedrībās jaunieši parasti tiek izdalīti kā īpaši atbalstāma mērķgrupa.
Strādājot ar jauniešiem un patiesībā pat esot atkarīgai no viņiem, esmu sapratusi, ka jaunieši grib un var darīt daudz, diemžēl viņiem netiek radītas iespējas. Lielākā daļa labo ideju tiek apraktas tikai tāpēc, ka Jelgavā nav neviena cilvēka, kas tieši būtu atbildīgs par darbu ar jauniešiem un parādītu iespējas, kā no idejas nonākt līdz tās īstenošanai.
Jaunieši arī ir ļoti dažādi, piemēram, aktīvākie vienmēr un visur ir gatavi piedalīties, tai pašā laikā nekritiski raugoties uz savām iespējām, līdz ar to daudzi darbi paliek pusratā. Savukārt citi nedara neko, bet tik un tā uzskata, ka ir noslogoti. Turklāt mainījusies arī pašu jauniešu vērtīborientācija, jo modernā pedagoģiskā pieeja balstās uz jauniešu pašapziņas celšanu, kas savukārt izraisa neadekvātu reakciju. Jaunieši kļuvuši daudz pragmatiskāki, vēl pirms dažiem gadiem viņi vēlējās vienkārši darbu, bet tagad jau labi atalgotu darbu. Brīvprātības un sabiedriskā labuma princips diemžēl palicis pagātnē, jo katra aktivitāte papildus jāmotivē.
Vēl, strādājot ar jauniešiem, esmu sapratusi, ka Jelgavā nav nevienas pieņemamas vietas, kur varētu pulcēties jaunieši. Bet, kā zinām, tieši vieta ir tā, kas piesaista. Daļēji vasaras sezonā par šādu vietu varam uzskatīt Raiņa parku, taču arī tur jaunieši nevar justies droši, jo blakus nevainīgai zvilnēšanai zālītē parasti ielavās arī kāda alus pudele vai narkotirgoņu smārds.
Kaut gan ir objektīvi un subjektīvi šķēršļi darbā ar jauniešiem, esmu pārliecināta, ka nedrīkst izvirzīt konkrētus mērķus, jo taustāmus rezultātus šajā gadījumā ir ļoti grūti fiksēt.
