Katrs no mums savu brīvo laiku cenšas aizpildīt atbilstoši interesēm, iespējām, fantāzijas lidojumam un, protams, finansiālajām iespējām.
Katrs no mums savu brīvo laiku cenšas aizpildīt atbilstoši interesēm, iespējām, fantāzijas lidojumam un, protams, finansiālajām iespējām. Brīnišķīgi, ja dažādu apstākļu sakritības dēļ visi šie faktori ir harmonijā un tu vari laisties no kalna ar slēpēm vai doties uz kādu eksotisku zemi brīnumus lūkoties, vai ļauties vējam un jūras viļņiem dzīt uz priekšu salīdzinoši nelielo konstrukciju, ko sauc par vējdēli. Zinātāji stāsta, ka brīvības, neatkarības un dievišķības izjūta esot garantēta.
Jelgavnieks Aigars Gulbis nupat kā atgriezies no Kabo salas Atlantijas okeānā, kur mēnesi pavadījis, baudot sauli, nerimstošu vēju un okeāna viļņus.
Aigars ir uzņēmējs. Viņa profesionālā darbība saistīta ar auto rezerves daļu tirdzniecības firmas vadīšanu. Viņš uzskata, ka paša piedalīšanās firmas darbībā ir garants tās stabilitātei un darba kvalitātei. Taču ir viens konkurents viņa darba gaitām – vējš…
Trīs gadalaiki jūrā, viens – okeānā
Aigara vaļasprieki vienmēr vairāk vai mazāk bijuši saistīti ar aktīvo atpūtu. Slēpošana, snovbords, ūdensslēpes, veikbords (līdzīgs snovbordam, tikai uz ūdens) un tā tālāk. Ziemā sniegs, vasarā – ūdens. Kad kalnu slēpošana un ūdensslēpes šķita jau maz saistošas, Aigars nolēma pievērsties jaunam vaļaspriekam – vējdēlim. Un nu jau sesto gadu viņa lielāka aizraušanās galvenokārt saistīta ar to, turklāt visos gadalaikos. Kā tas iespējams? Protams, ar vēlmi sērfot vien nepietiek. Jārēķinās, ka šī nodarbe prasa arī zināmus finanšu ieguldījumus, ko mūsu valstī nevarētu saukt par niecīgiem. Lai sāktu braukt, var lietot īrētu inventāru vai iegādāties lietotu. Taču arī lietots vējdēlis nemaksā maz. Piecus gadus vecu ūdens braucamo komplektu var nopirkt par 300 līdz 400 latiem.
Aigars: «Ja jūti, ka braukšana ar vējdēli aizrauj, tad pēc trim gadiem iedzīvojies daudzkārt lielākā mantībā, un tā nebeidzami. Jauns vējdēlis maksā ap 700 latu, tādas cenas ir visā pasaulē. Jārēķinās, ka buras pastāvīgi vējā plīst, iznēsājas. Tas gan atkarīgas arī no braukšanas stila»
Sērfojot bura jāizvēlas atbilstoši vēja stiprumam. Jo lielāks vējš, jo mazāka bura vajadzīga. Un otrādi. Dēļa lielums savukārt ir atkarīgs no viļņiem. Pie nepieciešamā aprīkojuma noteikti jāmin arī hidrotērps. Komfortabli tajā var justies līdz piecām stundām. Iesācējam noteikti būtu jārēķinās, ka būs nepieciešama arī hidroveste.
Pastāvīgos līdzsvara meklējumos
Aigars: «Pirmo reizi ar vējdēli braucu pa Lielupi. Tas varēja būt 1997. gads. Pārsimts reižu noplunkšķēju. Ja būtu, kas mums parāda, pamāca un paskaidro, varbūt iemācītos ātrāk. Arī tagad nav tā, ka nekrītu. Krist iznāk vienmēr.
Latvijā braukšana ar vējdēli kā atpūta kļūst aizvien populārāka. Taču liela daļa ar to brauc pa ezeriem. Ar «ezerniekiem» mums ir dažādas intereses. Mums vajag jūru! Tā laikam ir cita domāšana. Jelgavā tādi nemierīgi braucēji ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Mūsu kompānijā klāt nāk rīdzinieki.»
Lai varētu sērfot, obligāta prasība ir vējš. Aigars apgalvo, ka īstiem braucējiem tas nekad nevar būt par stipru. Minimālais vēja ātrums, kas nepieciešams, ir seši metri sekundē. Tas ir apmēram 25 līdz 30 kilometru stundā.
Sagūstīt vēju un braukt pa vilni var katrs.
Aigars: «Kāpt uz vējdēļa var katrs, ja pietiek pacietības. Uz tā cilvēks pastāvīgi atrodas līdzsvara meklējumos. Tu sāc izjust vēju, ūdeni. Fiziskā sagatavotība nav izšķirošais, ja neesi nolēmis būt sportists.»
Kopumā ekipējums sver ap 13 kilogramu. Vējdēlis – no septiņiem līdz astoņiem kilogramiem, bura un masts – no pieciem līdz sešiem kilogramiem.
Apmācies un mākoņains – mūsu laiks
Lai regulāri varētu ļauties jūras viļņu vilinājumam, nepieciešami ne tikai līdzekļi, bet arī laiks, lai jebkurā brīdī būtu gatavs kraut mašīnā inventāru un braukt pie ūdens. Tāpēc nopietni aizrauties ar sērfošanu var cilvēks, kas nav atkarīgs no fiksēta darba laika.
Sērfošanas sezonu mūsu jūras ūdeņos sāk aprīļa vidū. Un tā līdz oktobra beigām. Pēdējā robeža, kad var doties izbraukumā, ir apmēram plus seši grādi(?). Laika ziņas sērfotāji ņem no interneta – tās esot visprecīzākās, jo uz Latvijas hidrometeorologiem nevarot paļauties. Galvenais orientieris ir ciklons. Sērfotāju ciklons parasti nāk ar apmākušos laiku. Sazvanās, savācas, un – vējā iekšā!
Aigars: «Pasaulē ir maz sieviešu, kas dod priekšroku vējdēlim – apmēram no simts sērfotājiem piecas ir sievietes – vētra viņām ir par skarbu.
Ja laiks ir labvēlīgs – vējš un viļņi –, mūsu jūrā sērfojot varot pavadīt no piecām līdz astoņām stundām. Nopietnas vētras laikā – apmēram divas. Diemžēl sērfošanai labvēlīgi apstākļi mūsu jūrā ir vidēji piecas sešas dienas mēnesī.»
Aigars parasti ar vējdēli cenšas tikt atklātajā jūrā. No krasta iznāk aizpeldēt līdz pat diviem kilometriem tālu. Iecienītākās sērfošanas vietas ir Kolka, Pāvilosta, Užava. Ja ir īstā laika prognoze, komanda paliek uz vairākām dienām – tam ir pielāgoti arī braucamie «busiņi».
Bez sērfošanas nevar arī ziemā
Kad kalnu slēpošana vairs nevar kompensēt izjūtas, kas baudāmas jūrā, sērfotāju ceļš līdzīgi gājputniem ved uz dienvidiem. Pirmo reizi Aigars citu jūru iemēģināja Ēģiptē.
Kabo – mūžīgā vēja un smilšu sala
Kabo Verde patiesībā ir salu arhipelāgs, un Aigars apgalvo, ka sērfošanai tā esot ideālākā vieta pasaulē. Trīs vīri no Latvijas uz turieni devās šā gada 11. janvārī. Tā ir vieta, kur var tikt mugurā piecmetrīgam vilnim.
Uz salām latvieši brauca bez iepriekšējas plānošanas. Tikai inventārs,lidmašīnas biļete un vēlēšanās baudīt dabas un cilvēka harmoniju. Uz dzīvošanu trijotne iekārtojās tā saucamajos apartamentos – divistabu dzīvoklī. Ikdienas režīms nebija sarežģīts – divas stundas jūrā, paēd un atkal prom uz jūru.
Aigars: «Kabo vējš pūš bez apstājas. Krastā tas rada īstu smilšu vētru, taču jūrā tā netraucē. Nekādu īpašu apskates objektu Kabo nepiedāvā. Ar ēdienkarti tur ir pašvaki, produkti visai dārgi un mazā izvēlē. Ar mūsu mazu lauku veikaliņu viņu «markets» nevar sacensties.»
Aigara sērfošanas meistarības pilnveidošanas tuvākais mērķis ir frīstaila elementi. Tas esot arī diezgan riskants pasākums, jo nereti gadās sabojāt veselību un inventāru. Sērfošana ir nodarbe, kurai nav vecuma ierobežojumu.
Aigars: «Vecākais sērfotājs, ko esmu redzējis,– ap septiņdesmit astoņdesmit gadu vecs vīrs, kas salīcis atkliboja uz krastu, ar vējdēli brauca kā Dievs. Iznācis no jūras, večuks atkal salīka un kliboja projām.»
Sērfošana ir atkarība
Aigars: «Parasti jūrā dodas vairāki sērfotāji kopā. Pa vienam braukt nav prātīgi, jo visādi var notikt. Gadās, ka kāds braucējs ir arī jāglābj, tāpēc pārējiem jābūt gataviem palīdzēt. Tāpēc svarīgi, lai sērfojot vējš pūstu no jūras. Vienīgi Kabo vējš pūta no krasta. Reiz gadījās, ka Kolkā pēkšņi pazuda vējš un man četras stundas bija jāpeld uz krastu, aiz sevis velkot arī vējdēli.
Par izjūtām, ko bauda kaislīgs sērfotājs, Aigars saka: «Tā ir atkarība. Laba vai slikta, nezinu, tomēr atkarība ar visām no tās izrietošajām sekām. Tāpēc esmu pateicīgs sev tuvajiem cilvēkiem, kas pacietīgi mani morāli atbalstījuši. Kā var aprakstīt izjūtas? Vai varam aprakstīt izjūtas mīlestībā? Sērfošana nevar apnikt, kļūt garlaicīga, jo katru brīdi mēģinu atrast ko jaunu – jaunas izjūtas.
Protams, tā ir brīvība, nav jādomā ne par ko citu, nav motoru, nav dabas piesārņojuma. Vienkārša konstrukcija, vējš, spēks un ūdens. Sērfošana neprasa no cilvēka iespīlēšanos un iepakošanos siltajās drēbēs, kas padara divreiz lielāku apjomā. Tā ir nemitīga sevis pilnveidošana.»
Tā par savu vaļasprieku, dzīvesveidu un izjūtām stāsta Aigars un jau pēc mēneša gatavojas atklāt sezonu tepat mūsu jūrā.
