Pateicamies vīriem, kas atsaucās uz 22. februāra «Novadiņā» publicēto rakstu par piedzīvojumiem padomju armijā. Ceram, ka viņu vēstules lasītājiem palīdzēs nonākt pie kādas vērtīgas dzīves atziņas.
«Krievos» esmu nodienējis no 1950. gada aprīļa līdz 1954. gada oktobrim – četrus gadus un sešus mēnešus. Ļoti «interesants» bija pats iesaukuma laiks. Gandrīz nedēļu mēs, jauniesauktie, nīkām Jelgavas Kara komisariāta barakās, kas atradās iepretī vēlākajam Dzelzceļnieku klubam. Nezinājām, kad un uz kurieni mūs sūtīs. Apakšpulkvedis, kas bija mūsu trīsdesmit cilvēku grupai piekomandēts, šajā valsts noslēpumā palika mēms kā zivs. Tikai tad, kad bijām iesēdināti lopu vagonos un tie sāka ripot, sapratām, ka brauksim dienvidu virzienā. Garo armijas laiku pavadīju dažādās dienesta vietās Baltkrievijā. Tolaik biju beidzis pedagoģisko skolu un arī jau strādājis par skolotāju. Tūlīt pēc karantīnas mēneša mani nosūtīja uz meteorologu kursiem, pēc kuru beigšanas dienēju kara aerodromā. Meteoroloģiskā stacija Urečjē bija ierīkota bijušajā ūdenssūkņu apaļtvertnē. Tajā bija ielikta grīda, taču pagrabā ap trīs metru dziļumā vienmēr bija ūdens, kas, protams, ziemā sasala. Bleķa «pečka» vārgi spēja piesildīt divas mazas darba telpiņas, kur nu vēl pagrabu! Ēdienu no pusotra kilometra attālajām kazarmām reizēm pieveda, taču vairāk kātojām pakaļ paši. Putras bija kalorijām bagātas, tajās jauca pat vēl no kara laika saglabātās «tušonkas». Divas mazas sviesta piciņas izsniedza 1. maija un Oktobra svētkos. No pārējiem piena produktiem mūs sekmīgi atradināja. Ber kur visu zaldāta ķermenī pārstrādāto likt? Par to priekšniecībai nebija bēdas. Tās izpratnē padomu droši vien deva padomju literatūras giganta Mihaila Šolohova radītais tēls vectēvs Ščukars. Kad viņam vaicāja, kāpēc pie mājas nav ierīkota mazmājiņa, vectēvs atbildējis, ka viņam vislabāk šīs lietas patīk kārtot saulpuķēs, kur «vējiņš tā žužina». Saulpuķu lauku pie mūsu meteostacijas nebija, bet pāris kara bumbu bedres gan. Tad nu tur vasara vai ziema bridām iekšā, lai vējiņš mūsu dupšus žužina.
Tolaik obligātā dienesta ilgumu aviācijā samazināja līdz trim gadiem. Priecājāmies, ka tiksim mājās. Bet kas tev deva! Mums izskaidroja, ka uz veco iesaukumu šis jauninājums neattiecas, tas pat esot sevišķs inteliģencei parādīts gods, ka jādien ilgāk. Tagad dažkārt televīzijā un radio ir kauns klausīties tās žēlabas un līdzjūtības apliecinājumus puišiem Latvijas armijā, kuriem tepat savā zemē jānodien nepilns gadiņš. Vai paši vien mīkstčaulību neveicinām?
