Sešpadsmit Jelgavas veco namu – arhitektūras pieminekļu – apsaimnieko Nekustamā īpašuma pārvalde.
Sešpadsmit Jelgavas veco namu – arhitektūras pieminekļu – apsaimnieko Nekustamā īpašuma pārvalde (NĪP).
Akadēmijas ielā 22 atrodas 20. gadsimta sākumā būvēta ēka, J.Asara ielā 7 – 19. gadsimta otrajā pusē, Ausekļa ielā 70 – 1890. gadā celta. Un tie ir tikai daži no pilsētas arhitektūras pieminekļiem, kas nonākuši NĪP pārziņā. Kā zināms, piemēram, koka ēku kalpošanas laiks ir 50 gadu, taču daudzas jau nodzīvojušas pat četras reizes ilgāku mūžu. «Tās ir vecas mazdzīvokļu mājas, no kurām dažas ir arī labiekārtotas. Šie pieminekļi būtu jāsaglabā, bet tam vajadzīgi līdzekļi,» stāsta NĪP direktora vietnieks Uldis Lazdiņš. NĪP lūdza palīdzību Domei – piešķirt 33 000 latu namu remontam, ugunsdrošības nostiprināšanai un antisanitāro dzīves apstākļu novēršanai mājās. Pilsētas Dome šogad piešķīra 20 000 latu.
«Veco māju iedzīvotāju maksājumi par īri (kas dažviet ir tikai 24 lati gadā) nosedz pašus nepieciešamākos pamatpakalpojumus šajos namos (sētnieka darbs, atkritumu izvešana), tādēļ par jelkādu remontu nevar būt ne runas. Pirmkārt, vecajām ēkām pārsvarā ir negatīva bilance, tādēļ katrs darbs, kas tajās jādara, nes mums zaudējumus,» stāsta U.Lazdiņš.
«Būtībā ir tikai divi varianti, kā atrisināt arhitektūras pieminekļu uzturēšanas problēmu. Pirmkārt, cīnāmies, lai domnieki piešķir līdzekļus sirmo ēku uzturēšanai. Esam spiesti aizstāvēt katru prasīto santīmu. Otrkārt, izeja var būt šo namu un dzīvokļu privatizēšana. Tiem vajadzīgs nopietns saimnieks, kas spētu rūpēties par vecajām, bet vēsturiski vērtīgajām mājām,» spriež NĪP Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja Natālija Vasiļjeva.
Zīmīgi, ka 40 vecās pilsētas ēkas jau ir pilnīgi privatizētas. Lai veiksmīgi risinātu seno māju uzturēšanas problēmu, dažām ar iedzīvotāju piekrišanu no februāra palielināta maksa apsaimniekotājam, kas rūpēsies par četrām galvenajām pozīcijām – apsaimniekošanas izdevumiem, sētnieka pakalpojumiem, avārijas dienesta darbu un nekustamā īpašuma nodokli.
U.Lazdiņš zina teikt, ka labāks un lētāks variants, iespējams, ir veco ēku nojaukt un tās vietā uzcelt jaunu, stipru celtni.
Nav noslēpums, ka vissliktākās mājas vairs nav apdzīvojamas, un tās nebūt nestāv pamestas, kamēr sabrūk. Attapīgākie mazturīgie jelgavnieki pamanījušies šo namu elementus «nodīrāt» un izmantot kā malku. «Šādi demolēšanas gadījumi vairs nav jaunums, taču tie ir ļoti bīstami. Malkas tīkotāji var būt neuzmanīgi, rīkoties neapdomīgi, mēģinot noraut nepareizo mājas gabalu. Tā viņi apdraud savu un pārējo veselību un pat dzīvību. Un kurš būs atbildīgs par šo nelaimes gadījumu?» nopietni jautā U.Lazdiņš.
N.Vasiļjeva ir pārliecināta, ka ēku – arhitektūras pieminekļu – jautājums jārisina valsts līmenī, lai pietiktu līdzekļu, par ko šos namus restaurēt. Kā zināms, daži no tiem ir avārijas stāvoklī vai vairs tikai daļēji apdzīvojami.
