Katrai pilsētai vajadzīgs savs ormanis, skurteņslauķis, mērs.
«Katrai pilsētai vajadzīgs savs ormanis, skurteņslauķis, mērs. Vajadzīgs arī savs dzejnieks. Varam būt priecīgi un lepni, ka Jelgavas dzejniece jau daudzus gadus strādā te, «Jundā»,» šādiem ievadvārdiem Guntas Micānes dzeju krājuma «Vēlreiz» atvēršanas svētkus bērnu un jauniešu centra «Junda» zālē sāka centra direktore Silvija Andersone.
Vietas izvēle nebija nejauša ne tikai tāpēc, ka jau devīto sezonu Guntu Micāni ar «Jundu» saista latviešu valodas skolotājas darbs. Kā dziesmu tekstu autore viņa sadarbojas ar Intas un Gunta Šveiceru vadīto centra bērnu popgrupu «Lai skan!», kas arī grāmatas atvēršanas svētkos skandēja dziesmas ar viņas vārdiem.
Uz labu laimi atšķirot, tika lasīti dzejoļi no jaunā krājuma. Formas ziņā – tas pats sen iecienītais atsperīgi rotaļīgais atskaņu pants, kas labi saprotams arī gados jaunākajiem klausītājiem un lasītājiem. Saturiski – citas, noteiktam laikposmam (deviņdesmito beigām – 21. gadsimta sākumam) piederošas tēmas un domas (to atšķirīguma dēļ autore atteikusies no sākotnējās ieceres iekļaut lasītāju pieprasītos agrāko laiku dzejoļus, jo tad, viņas vārdiem runājot, grāmata «būtu pārlūzusi uz pusēm»).
Viens gan atvēršanas svētkos atkārtojoties no reizes reizē – grāmata top pēdējā brīdī, un svinīgajā dienā autore savu darbu rokās turēja pirmoreiz. Ilustrāciju iederību grāmatā pirmoreiz varējusi aplūkot arī īpaši šim krājumam veidotā oriģināldarba autore Sandra Strēle.
G.Micāne atzīstas, ka dzeju pēdējā laikā rakstot maz (jaunākais dzejolis esot arī visīsākais) un vairāk pievērsusies lugām (pēc skaita ceturtais lielākais darbs būšot skatāms Līgovakarā Rūjienā). Pārskatot manuskriptus, viņu pārsteidzis kāds atklājums – visi rokraksti ir tieši 52 lappuses gari. «Ne speciāli stiepju garumā, ne īsinu; to, ka atkal ir tieši 52, pamanu tikai pēc uzrakstīšanas,» autore atzīstas, ka nezina, ko domāt par šādu mistisku sakritību: neizskaidrojami, bet fakts.
