Pēdējā laikā bieži dzirdēts, ka suņi sakoduši cilvēkus, un nereti cietušie bijuši viņu saimnieki vai saimnieku paziņas. Kā panākt, lai četrkājainais mīlulis būtu paklausīgs un cilvēku atzītu par autoritāti? Atbilde ir ļoti vienkārša – suns jādresē.
Pēdējā laikā bieži dzirdēts, ka suņi sakoduši cilvēkus, un nereti cietušie bijuši viņu saimnieki vai saimnieku paziņas. Kā panākt, lai četrkājainais mīlulis būtu paklausīgs un cilvēku atzītu par autoritāti? Atbilde ir ļoti vienkārša – suns jādresē.
Pēteris Akimovs ir Dienesta un sporta suņkopības mācību centra instruktors dresētājs un ar suņu audzināšanu nodarbojas jau kopš 16 gadu vecuma, kad tika pie sava pirmā – erdelterjera šķirnes – suņa. Jau pēc gada Pēteris ar viņu pārstāvēja Latviju PSRS līmeņa suņu dresēšanas sacensībās. «Man šķiet, ka pareizs bija padomjlaika likums, kas noteica obligātu dresūru dažu šķirņu suņiem – erdelterjeriem, vācu aitu suņiem, kollijiem, dobermaņiem,» teic Pēteris. Tagad vairs likumos neparedz, ka dažu šķirņu suņus vajadzētu dresēt, lai gan Pēteris uzskata, ka paklausības dresūras kurss nepieciešams katram rotveileram, dobermanim, šnauceram, Stafordšīras terjeram, amerikāņu buldogam un pitbulterjeram. «Taču esmu pārliecināts, ka apmācība vajadzīga ikvienam sunim, arī pašam miermīlīgākajam pūdelim. Dresēts suns labāk klausa saimnieku un nesagādās viņam raizes, piemēram, uz ielas sākot trenkāt kaķi vai dusmojoties uz saimnieka viesiem,» stāsta Pēteris.
Jelgavā Pēteris suņus apmāca laukumiņā pie veterinārās klīnikas «Sanarius», kur ierodas divas reizes nedēļā. «Visgrūtāk dresūrai padodas čau – čau un šarpeji, jo šīs šķirnes dzīvnieki nav dresēti iepriekšējās paaudzēs un mantojumā no senčiem nav saņēmuši paklausības gēnus. Savukārt vieglāk dresēt ir vācu aitu suņus, jo tie ir dienesta suņi, kas audzināti paaudžu paaudzēs,» stāsta Pēteris, piebilstot, ka patiesībā ne tik daudz no šķirnes, cik no paša suņa un viņa saimnieka rakstura ir atkarīgi dresūras panākumi. Dresūra nenotiek tikai 45 minūšu ilgajās nodarbībās, saimniekam ar suni jāstrādā katru dienu, atkārtojot pavēles un pieprasot, lai dzīvnieks tās izpilda. Tās ir bērna audzināšanai līdzīgas rūpes.
Suni dresēt jāsāk jau no mazotnes – vislabāk piecu līdz septiņu mēnešu vecumā. Daudz grūtāk iemācīt paklausību suņiem, kas vecāki par trim gadiem. «To varētu salīdzināt ar cilvēka vecumu – ja viens suņa gads ir septiņi cilvēka gadi, tad skaidrs, ka ir krietni par vēlu sākt audzināt un skolot 21 gadu vecu cilvēku,» skaidro Pēteris. Par dresētāja darbu viņš saka – tas ir ļoti interesants un nemaz nav nedrošs, kā pirmajā mirklī varētu likties. «Man dresūras laikā nav iekodis neviens suns, protams, izņemot tos daudzos gadījumus, kad suns tiek mācīts aizstāvēt saimnieku un kost manā polsterētajā piedurknē,» teic Pēteris. Pašam dresētājam ir beļģu aitu suns, ar kuru viņš veiksmīgi startējis daudzos dresūras konkursos. Suņu sacensībās Pēteris piedalās arī kopā ar viņa dresētajiem citu saimnieku suņiem.
«Es īsti nepiekrītu tautā bieži dzirdētajai atziņai, ka bezšķirnes suņi ir gudrāki par šķirnes dzīvniekiem. Drīzāk ir tā, ka bezšķirnes suns, kas paņemts no ielas, ir daudz pateicīgāks savam saimniekam par mājvietu un ēdienu, tādēļ cilvēku labāk klausa,» atzīst Pēteris.
Paklausības dresūras kurss sastāv no 30 nodarbībām divas reizes nedēļā (katra ilgst nepilnu stundu), Jelgavā šāda apmācības kursa cena ir 45 lati. Sarunas noslēgumā Pēteris aicina ikvienu cilvēku, kas vēlas iegādāties suni, apdomāt, kādas šķirnes dzīvnieks viņam vajadzīgs. Jo, ja nebūs laika, līdzekļu un pacietības dresēt lielu un spēcīgu suni, tad dzīvnieka agresija agri vai vēlu var vērsties pret saimnieku vai viņam tuvajiem cilvēkiem.
