«Esmu ievilkts lauksaimniecības virpulī tik dziļi, ka atpakaļceļa vairs nav,» saka Glūdas pagastā otrās lielākās zemnieku saimniecības «Ziemeļi» vadītājs Juris Kaņepe.
«Esmu ievilkts lauksaimniecības virpulī tik dziļi, ka atpakaļceļa vairs nav,» saka Glūdas pagastā otrās lielākās zemnieku saimniecības «Ziemeļi» vadītājs Juris Kaņepe.
«Šeit sāku saimniekot pirms desmit gadiem uz saviem trim hektāriem zemes,» teic J.Kaņepe, un tad viņš laika telpā pakāpjas vēl mazlietiņ atpakaļ, «pirms tam strādāju kolhozā «Nākotne». Līdz atmodai bez ierunām vajadzēja pildīt iecirkņa vadītāja pienākumus. Tad apstākļi mainījās, un nonācu pagasta Padomes priekšsēdētāja krēslā. Tur gan uzkavējos tikai gadu. Saprotiet paši, ģimenē bija trīs augoši bērni, bet aldziņa ļoti maza – 70 latu mēnesī. Sāku meklēt citu ceļu, kā nopelnīt. Tai laikā visiem, kas vēlējās, iedalīja trīs hektārus zemes. Es arī gribēju.» Un tie bija kā J.Kaņepes dzīves ceļazīme, norādot virzienu uz viņa īsto darba lauciņu – lauksaimniecību. Tā bijušais pagastvecis nu kļuva zemnieks!
Uzņemti vajadzīgie apgriezieni
J.Kaņepe glūdeniekiem bija labi pazīstams, tādēļ viņi saimniekam iesācējam piedāvāja apsaimniekot aizvien vairāk zemes. «Es nemaz uzreiz tik daudz nespēju izmantot, tādēļ darbs saimniecībā pirmajos gados piekliboja. Ja tā godīgi jāsaka, vajadzīgie apgriezieni uzņemti tikai pēdējos pāris gados,» atzīst J.Kaņepe.
Viņš patlaban raksta pirmo SAPARD projektu, ko iesniegs līdz 15. aprīlim. «Jāatjauno desmit gadu garumā jau nolietojies tehnikas parks. Līdz šim strādāju, ņemot kredītu. Man ir vislabākās atsauksmes par Hipotēku banku. Zemniekam tā ir labs sadarbības partneris. Ja pagūšu, rakstīšu vēl vienu projektu celtniecībā. Patiesībā par jaunām ēkām domāju jau šodien. Esmu iegādājies kalti un noliktavu, ko laika gaitā varam sakārtot. Gan pienāks laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests ieradīsies pie zemnieka pārbaudīt graudu glabātuvi, realizāciju. Prasības tikai augs, un negribas, lai tās pārsteidz nesagatavotu.»
Gribēja, bet neaizlaidās
«Kur redzu sevi nākotnē? Tagad man nav citas izejas, esmu iegrimis lauksaimniecībā, tajā arī palikšu. Pirms pāris gadiem gan radās doma laisties prom no šīs nozares. Tad bija grūti realizēt produkciju, vajadzēja ņemt kredītus, lai tik uzturētu ražošanu. Tagad jau ir labāk. Ar «Rīgas dzirnavnieku» «Ziemeļiem» noslēgts ilgtermiņa graudu sagādes līgums. Varam būt droši par cenām, kā arī par to, ka samaksās laikā. Savukārt bietes nododu abās cukurfabrikās. Šis bija lauciņš, kur veiksmīgi ielēcu tikai pirms četriem gadiem. Bet šābrīža valsts vilcināšanās cukura nozares attīstībā vieš šaubas, vai tas bija lietderīgi,» stāsta saimnieks. Viņš nupat sacīto īsi rezumē, ka lauksaimniecība nav prognozējama, tajā vienmēr situācija mainās. Piemēram, līdz šim nekad nav bijis problēmu ar cukurbiešu realizāciju. Bet tagad…
Diagnoze: eirooptimists
J.Kaņepem ir savs viedoklis par Latvijas iedzīvotāju perspektīvu Eiropas Savienībā (ES): «Pateicoties tam, ka esmu gan ražotājs, gan patērētājs, esmu arī eirooptimists. Taču pensionāra vietā man būtu grūti izvēlēties, par ko balsot rudenī referendumā. Valdība negrib atklāt, ka, iestājoties ES, situācija būs gluži līdzīga, kā atgūstot neatkarību. Protams, toreiz pretī saņēmām cerības un perspektīvu izjūtu.» Zemnieks uzskata, ka trīs līdz četrus gadus pēc iestājas savienībā būs samērā grūts pārejas periods. Proti, dārdzības līmenis celsies ātrāk nekā pensijas un stipendijas studentiem, tādēļ arī būs šis grūtais pārejas periods. «Arī lauksaimniekiem ES subsīdiju palielinājums tikai šķietami uzlabos zemnieku materiālo stāvokli. Tagad par hektāru maksā 16 latu, pirmajā gadā, kad jau būsim ES valstu vidū, hektārmaksājumi būšot jau 50 latu. Taču skaidrs kā diena, ka arī izmaksas par viena hektāra apkopi palielināsies līdz 60, 70 latiem. Starpība starp izmaksām un subsīdiju naudu izlīdzināsies kā patlaban, tikai skaitļi būs lielāki. Varbūt cukura ražotājus tas neskars, jo cukura cena Rietumeiropas valstīs ir augsta,» spriež J.Kaņepe.
Nūja ar diviem galiem
Sabrūkot kolhozu sistēmai, J.Kaņepes dzīvesbiedre palika bez darba, taču strādāt gribējās. Viņa, būdama ekonomiste, lika lietā savas zināšanas «Ziemeļu» izveidotā veikaliņa vadīšanā deviņdesmito gadu sākumā. «Tolaik Nākotnē pārtikas produktus piedāvāja tikai «Turības» veikals un mēs. Nu jau ciematā ir trīs pārtikas tirdzniecības vietas. Agrāk bija pat četras. Mums te valda ļoti laba konkurence, kas tikai jāatbalsta. Tā stimulē mūsu darbu, liek domāt par apkalpošanas kultūru.» Klientu netrūkst nedz «Ziemeļu» veikalā, nedz kafejnīciņā. To «ziemeļnieki» atvēruši tikai pērn. Starp citu, iepriekš Nākotnē bijušas vēl divas kafejnīcas, tās neizturēja savstarpēju konkurenci un ar gada intervālu bankrotēja. «Mēs diendienā pabarojam 50 Šķibes pamatskolas audzēkņu un 50 pieaugušo. Pat izturam konkurenci, strādājot bez alkohola, cigaretēm un alus. Toties nav nekādu klapatu,» priecīgs J.Kaņepe.
Viņš neslēpj, ka nākotnē uzņēmēju pāris plāno vēl paplašināties un attīstīties. Veikalā tiks atdalīta rūpniecības preču tirdzniecība no pārtikas. Vajadzīgās telpas jau esot iegādātas.
«Laukos mazo veikaliņu īpašnieki ir ieguvēji, jo lielveikalu bums mūs tik traki neskar. Kaut gan daudzi jau kādu reizi brauc iepirkties uz pilsētu. Nevaram vēl piedāvāt pilnīgi visas preces, piemēram, svaigas zivis vai gaļu, bet domāju, ka, laikam ejot, arī to varēsim. Mūsu veikaliņu visvairāk uztur studenti un pensionāri. Interesanti, ka agrāk brīvdienas bija klusas un mierīgas, bet tagad viss mainījies. Nezinu, varbūt sestdienās bērni no studijām atgriežas pie vecākiem,» domā J.Kaņepe.
Viņš bijis īstajā vietā un īstajā laikā un tagad ar gandarījumu var atzīt, ka viņam patīk viss, ar ko nodarbojas «Ziemeļi». «Man ir prieks, ka varam dot cilvēkiem darbu (uzņēmums algo 14 darbinieku), varam paēdināt, rīkojam banketus, piedāvājam pārtikas preces. Savukārt lauksaimniecība ir mana sūtība jau no paša sākuma. Ļoti patīk nepārtraukti kaut ko radīt, lai gan tā ir nūja ar diviem galiem. Jauki, ka lietas iet no rokas, bet, no otras puses, uzņēmumi nokrauti ar daudzajiem nodokļiem. Piemēram, no šā gada jāmaksā riska nodoklis – 0,75 lati par vienu strādājošo. Kopā iznāk kādi 140 lati gadā vēl papildus visiem pārējiem nodokļiem. Bet es nu galīgi neredzu, ka mūsu darbiniekiem ir kaut kāds risks.»
Trīs dēli un mazmeitiņa peciņa
Kaņepju ģimenē izauguši trīs dēli. «Gribējās jau arī meitiņu, bet mums ir mazmeitiņa. Pirmais gan piedzima mazdēls, un jāteic, ka māte bija šokā.» J.Kaņepe piespiedis visus dēlus aiziet no laukiem, jo lauksaimniecība ir grūts bizness. Dēli strādā Rīgā, ir materiāli nodrošināti, un tas esot labāk nekā laukos. «Esmu biznesu nostabilizējis tik tālu, ka bērni te varēs iztikt ar pārvaldnieku.»
Pamazām Kaņepju ģimenē iezīmējās vaļasprieki un tradīcijas. Līdztekus kopīgai Jāņu un Ziemassvētku svinēšanai visi kopā dodas slēpot. Pērn Kaņepes izmēģinājuši Itālijas kalnus, šogad brauks uz Norvēģiju. Vispirms J.Kaņepe pacilāti izstāsta un tikai tad klusītēm piebilst tādu «sīkumiņu», ka pats gan paliek mājās, jo kādam taču jāpieskata «Ziemeļi». Toties viņš pēcāk ar sieviņu divatā dosies apskatīt kādu citu zemi. Pērn viņi jau bijuši Vācijā, Bavārijā. Pa to laiku saimniecība tiek nodota uzticamu strādnieku uzraudzībā.
J.Kaņepe tagad mierīgi gaida sējas laiku. Tehnika jau esot kaujas gatavībā. Vajadzīgs vien starta šāviens…
