Kaut arī Latvija mobilo komunikāciju izplatības ziņā atpaliek no kaimiņvalstīm, arī pie mums šī «sērga» jau paspējusi aptvert visus sociālos slāņus un vecuma grupas.
Kaut arī Latvija mobilo komunikāciju izplatības ziņā atpaliek no kaimiņvalstīm, arī pie mums šī «sērga» jau paspējusi aptvert visus sociālos slāņus un vecuma grupas. Varētu runāt par progresa neizbēgamības likumu, bet faktiski mobilā komunikācija jau kļuvusi par neatņemamu dzīves daļu un ar ko nepieredzētu to saista vairs tikai retais. Gribi vai negribi, arī mobilajai komunikācijai gluži tāpat kā baļķim, kuru mūsu vectēvi un vecvectēvi kādā «subotņikā» esot nesuši kopā ar pašu Vladimiru Iļjiču, jāmeklē otrs gals. Proti, mobilo tālruņu dēļ nereti nokļūstam neērtās situācijās, meklējot, kurā kabatā esam iebāzuši to pļerkšķi (mobilo tālruni), un traucējot apkārtējos. Jāatzīst, ka sabiedrības kultūras līmenis un izpratne par mobilo sakaru izmantošanu, apmeklējot sabiedriskus pasākumus, tiešām ir diskusijas vērta.
Mobilo tālruņu populārāko melodiju nomocītais Rīgas Domes Vides komitejas priekšsēdētājs Valdis Kalnozols ierosinājis aizliegt tos lietot Rīgas sabiedriskajās vietās. Tika pat piedāvāts piemērot 20 latu lielu administratīvo sodu tiem, kas šos noteikumus atļautos neievērot. Par šādu piedāvājumu, protams, daudzi bija sašutuši, norādot, ka sabiedrība tik radikāliem pasākumiem nav sagatavota. Daļēji jāpiekrīt arī argumentam, ja tiek ierobežotas iedzīvotāju tiesības izmantot mobilos tālruņus, mazinās arī viņu komunikācijas brīvība.
Var jau būt, ka dažādi aizliegumi un ierobežojumi tiešām neko neatrisinās (kaut vai tāpēc, ka Latvijas likumos skaidri nekur nav norādīts, kas ir sabiedriska vieta), taču padomāt par to, kā un kur izmantojam savus mobilos telefonus, gan ir vērts.
Mobilo tālruņu operators «Latvijas mobilais telefons» pat nācis klajā ar priekšlikumu rīkot izglītojošas akcijas, kurās būtu nepieciešams papildu uzmanību pievērst mobilo tālruņu lietošanas kultūrai, jo ļoti drīz mobilos sakarus izmantos vai katrs Latvijas iedzīvotājs.
Diemžēl Latvijā mobilie tālruņi vēl ir samērā jauns saziņas līdzeklis vai aksesuārs «zīmēties» gribošajai publikai, tādēļ izpratne par to, kur un kā drīkstam savus tālruņus izmantot, neapgrūtinot apkārtējos, vēl tikai veidojas. Tas ir nerakstīts sabiedrības kultūras likums, kas būtu jāiekļauj vispārējās sociālās uzvedības normās, jo, piekritīsim, ir visai kaitinoši operā vai teātra izrādē klausīties apnicīgajās tālruņu melodijās, kuras, kā likums, sāk žvadzēt visinteresantākajā brīdī. Ar nožēlu jāatzīst, ka ar šādu notikumu scenāriju jāsastopas vai katrā saviesīgā pasākumā, pat tad, ja tālruņus palūdz izslēgt pirms sarīkojuma. Vienmēr jau atrodas kāds, kuram kārtojamas «visneatliekamākās» darīšanas. Visbēdīgāk ir kinoteātros, jo noskatīties filmu bez blakusskaņu efektiem, kurus rada citu klātesošo telefoni, praktiski nav iespējams. Līdzīga situācija ir arī izglītībā, jo nedz skolēni, nedz studenti neuzskata par nepieciešamu izslēgt savus tālruņus nodarbību laikā. Tas daudz liecina par sabiedrības saskarsmes kultūru.
Iepazīstoties ar pasaules praksi, izrādās, ka mobilo tālruņu lietošanas ierobežojumi nav nekas jauns, jo vietumis telefonus aizliegts lietot pat sabiedriskajā transportā, restorānos, parkos un tamlīdzīgās sabiedriskās vietās, nerunājot nemaz par teātri un operu. Būtu vērts padomāt par to, vai, skaļi apspriežot intīmās problēmas pa mobilo tālruni, neapgrūtinām blakusesošos, kuriem pavisam noteikti šajā brīdī nav vēlēšanās akumulēt idejas kādam no daudzajiem seriālu scenārijiem «iz dzīves».
