Pamflets Par dīvainībām vēlāk, bet tagad par pilsoņu prātus karsējošo Saeimas vēlēšanu likumu.
Pamflets
Par dīvainībām vēlāk, bet tagad par pilsoņu prātus karsējošo Saeimas vēlēšanu likumu. Simts gudras galvas to kādu pusgadu pīpēja, bet simts pirmā par gana labu neatzina un atdeva pārcepšanai. Kā vēlētājs gribu likt priekšā augstajiem tautas priekšstāvjiem pavētīt arī manas domu pelavas ja nu kāds grauds izbirst.
Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ
Pirmais variants. Vēlēšanās nevis partiju barjerskrējienu rīkot, bet noteikt limitu partiju skaitam. Izsenis pasaulei zināms latviešu naskums uz partijām, ar to mūsu dzīves dziņa atšķiras no citu izdarībām, tālab arī mūsu demokrātijai jābūt atšķirīgai (atceries sakramentālo «divi latvieši trīs partijas»). Eiropa sapratīs (Jurkāna atziņa), jo mēs esam izbriduši attīstītu sociālismu (Honekera formula) un mīcāmies neattīstītā kapitālismā (autora aizdomas).
Tātad: Latvijā nodibināmas ne vairāk un ne mazāk kā 100 partijas. No katras partijas Saeimā apsēžas viens deputāts. Tas, protams, ir partijas dibinātājs un priekšsēdis vienlaikus. Jo partijas dibina gudrākie cilvēki. Kurš pats neko prātīgu nevar izdomāt, stājas jau gatavā. Stop! Bet latvieši var nodibināt daudz vairāk partiju. Tālab likumā nosakāms princips «Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.» Parlamentā līdz ar to frakciju nav un atkrīt vismaz 10 «Volvo» pirkšana, telpu uzture, tēriņi datoriem, televizoriem, milzīgam palīgu un izpalīgu štatam. Ietaupījums aptuveni pusmiljona latu. Lasītājam noprotams, ka arī šo 100 gudro galvu vēlēšanas atkrīt. Te ietaupījums mērāms jau desmitos miljonu, jo atkrīt tēriņš no valsts kases, no fonda «Tēvzeme», no fonda «Kreituse prezidente», no fonda «Zīgerista banāni» utt., kas, kopā ņemot, nav nekas vairāk kā atvilkumi no tavas un manas algas vai pensijas.
Kā jau jēdzīgā parlamentā te jābūt pozīcijai (tā dēvētie valdības stutētāji) un opozīcijai. Jāizbeidz barokļu prakse, kad vesela grupa deputātu gadiem ilgi neiesniedz nevienu alternatīvu likumprojektu, izņemot ikgadējo Lujāna 8. marta svētīšanas likumu. Līdzšinējais «pēeseres atjaunotāju bloks» nievā paši savu principu «Kas nestrādā, tam nebūs ēst». Ar likumu (varbūt pietiks ar «kārtības rulli») tiek noteikts, ka 7. Saeimā 50 priekšstāvju ir vienā pusē, otri 50 otrajā. Likumu variantus taisa abi. Kā balsos? Te jau ir tas knifs. Tauta jeb vēlētāji aizklātās un godīgās vēlēšanās ievēl vienu neatkarīgo deputātu. Kurus likumu variantus, to starpā arī valodības, šis deputāts atzīst par labākajiem, to pusē nostājas un novērš neizšķirtu balsojumu.
Elektorāts dalāms suņmīļos un suņkostos
Otrs variants. Atklāti atzīstos, ka šā paveida īstais autors ir viens no Latvijas bijušajiem premjeriem, kurš visās nelaimēs vainoja partijas. Bet nupatiņ viņš dibina pats savu partiju. Tāpēc uzdrīkstos ar nelielu plaģiāta piegaršu šo domu attīstīt, pielaikojot to parlamenta vēlēšanām.
Tātad: Valsts prezidents G.Ulmanis (līdzīgi kā K.Ulmanis) izdod dekrētu par visu partiju aizliegšanu. Pamatojums šādai rīcībai ir, jo visas partijas sola, bet neviena nepilda, sabiedrībā dominējošais nav politiskie uzskati vismaz pilsoņu vidū ne, dalījums bagātos un nabadzīgos arī ir mānīgs, jo bagātos pa retam pārvieto uz cietumiem, bet nabagie aug kā sēnes pēc lietus.
Tomēr ir viena parādība, kas polarizējusi visu pilsonisko sabiedrību tie ir suņi. Krasi pēc dzīvesveida, domāšanas un uzvedības nošķiras suņmīļi un suņu sakostie. Suņturim svešs šīs dzimtas pārstāvis nekož apošņā vai apčurā. Nelielas aptaujas liecina, ka vairāk nekā no laupītājiem, zagļiem vai huligāniem cilvēki baidās no suņiem.
Kāpēc šo sabiedrības dalījumu neizmantot parlamenta vēlēšanās? Turklāt mums jau ir pieredze. Jelgavā pirms šā sasaukuma domes vēlēšanās varu savās rokās turēja LNNK. Viņi laikam izpētīja, ka pilsētā ir apmēram 15000 suņu, tātad suņturi ir mazākumā, un izvēlējās par savu elektorātu suņu kožamos. Kamēr pretinieku partijas šķieda naudu plakātiem, sapulcēm, banāniem, varasvīri ne par savu naudiņu algoja tādus kā zvejniekus, kas, tīkliem apkārušies, vēlēšanu kampaņā ķerstīja suņus. Līdzko vēlētāju balsis bija saskaitītas, suņu ķērāji pazuda kā nauda bankā.
Un kas notika turpmāk? Pazuda, izkusa LNNK. Suņi pazudināja veselu partiju! No tā mums būs mācīties ielāgot pareizu proporciju starp suņmīļiem un suņkostiem. Kāpēc gan nevarētu vēlēšanu likumā noteikt, ka Zemgalē, kur Saeimai jāievēl, piemēram, 15 deputātu, astoņus pārstāv suņķērāji, bet septiņus suņmīļi? Zemgalē, pēc aptuvenām aplēsēm, mīt apmēram 40000 suņu. Ja rēķinām, ka jānoķer katrs otrais, suņķērāju kvota iznāk 2500 suņu uz katru deputātu. Var apvienoties ķērāju koalīcijās vai apvienībās, par to nosakot attiecīgas procentu barjeras. Varbūt var citādi bloķēties, jo Jelgavā jau ir piemērs, ka Šķēles partijas biroju vada citas partijas deputāts. Tāda apmaiņa tālākā nākotnē varbūt notiks arī starp suņturiem un suņkostiem, jo šis un tas kopējs jau viņiem ir: abi brien pa suņu pieķēzītām ielām, zālieniem, parkiem. Tomēr suņmīļiem parlamentā lai ir atsevišķa frakcija, kuru veidotu viņu izcilākie prāti tie, kas savus nešpetņus vadā saitē, ar uzpurni, savāc kulītē izkārnījumus un neļauj augu dienu uz balkona gaudot.
Beidzot tiktu atrisināta arī deputātu atsaukšana. Neproti suni turēt mandāts nost. Otriem: nopirki kucēnu no augstā nama ārā.
Par visu šo spēli maksājam mēs
Nobeigumā par sākumā solītajām dīvainībām. Visi zina, ka tiek mānīti ar leiputrijas solījumiem, neķītri vazāti aiz deguna, pat izsmieti ar banāniem, tomēr ņem un iebalso. Kazi, varbūt tomēr atdos bankās un firmās nozagto zārka naudu, atradīs seifus, kuros noslēpti simti miljonu ārzemju kredītu, par kuriem paaudžu paaudzes maksās un jau maksā, varbūt Stendzenieka tipa blēži atdos nospertos miljonus, varbūt atradīsies gaišā dienas laikā uz līdzenas vietas pazudušie trīs miljoni, un tā bez gala. Cerība mirst pēdējā. Tālab jārada darbošanās, meklēšanas, tiesāšanās imitācija. Tāpēc tiek radītas komisijas, izmeklētāju grupas, dārgu dārgie likvidatoru pulki, kas saņem vairāk nekā visi reņģēdāji kopā. Tak nekas jau nemainās. Par visu šo spēli maksājam mēs, kaut šādu mūziku nepasūtījām. Valdības cita citai pigu parāda, Repše sēž tronī atkārtoti. Neviens jau ne par ko neatbild. Labi būtu to naudu ar lašiem un ozoliem atstāt tikai Saeimas deputātu, valdības vīru un baņķieru algu un prēmiju izmaksām. Tautai piemērotāka būtu ar reņģīti un zārku bildes pusē.
Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka nekas netiek darīts elektorāta (tautas) stresa pārvarēšanai. Kontrabandas spirtu dzeram uz nebēdu. Ieņem to pensionārs, ieņem bezdarbnieks, ieņem muitnieks un ieņēmumu dienesta ierēdnis. Visvairāk no tā visa ieņem tas, kurš augstāk sēž.
Labi, ka sliedes bij’ izļurkātas
«Atstresošanai» lieti noder arī piketi un mītiņi. Tikai to sekmīgai realizācijai jānovērš dažas nepilnības pilsētbūvniecībā. Rīgas rūgtā pieredze rāda, ka parlamenta, valdības, pilsētu domju un pārvalžu ēkām jāatrodas plašos laukumos, kurus varētu nosaukt par tautas bļautuvēm. Valdemāra ielu Rīgā nupat «aizkorķēja» puspilsoņu, kandidātpilsoņu un svešpilsoņu (Žirinovska elektorāts) bars un nespēja «atstresoties» policistu spiediena dēļ. Pajuka Maskavas viesu brauciens uz bijušo guberņu, mūsu Saeimā savukārt var šampanietis ieskābt.
Šajos rātslaukumos (re, kur agrāk gudri plānoja!) jeb bļautuvēs obligāti uzstādāmas visu priekšnieku un puspriekšnieku mīkstā gumijā atlietas figūras dabīgā lielumā. Pret tiem dusmas izgāztu piketētāji, paši sev neradot traumas un sekmīgi izvairoties no kriminālatbildības. Pilsoņus aicinu kaustīties saudzīgi. Ka neapvainojas, jo cik tur trūka, ka lāga zēns Krištopans būtu aizmucis no Latvijas. Paldies Dievam, ka sliedes caur Ipiķiem bija izļurkātas.
Visu to valdīšanas ēku būvei naudas mums netrūkst. Blefojam, ka nevaram par apkuri samaksāt, bet vieglo autiņu skaits piecos gados trīskāršojies, suņu četrkāršojies. Nebraucam taču ar ūdeni, rējēji no reņģu galvām vien nedzīvo. Turklāt Krievija nupat sākšot ekonomisko blokādi, bet Irākas pieredze rāda, ka tieši blokādes laikā Huseins visvairāk piļu sacēlis.
Visu labu, cienītās dāmas un kungi!
