Māris Brancis. «Kāpt mūzas kalnā: Marta Alberinga». «Atēna». 2002.
Māris Brancis. «Kāpt mūzas kalnā: Marta Alberinga». «Atēna». 2002.
«Ēdiet, ēdiet!(..)Es tikām stāstīšu. Runāt gan neprotu, jūs piepušķojiet klāt. Es vairāk pieprotu ar papēžiem un pirkstiem.»
Toreiz pirms apmēram pieciem gadiem mākslas pētniekam Mārim Brancim nebija ne jausmas, cik daudz un vai vispār jelkas spāņu deju zvaigznes Martas Alberingas atmiņu stāstījumā būs vai nebūs «jāpiepušķo», vai stāstu par bērnību, pēckara slavas laiku un turpmāko dzīvi, kā ar gadu desmitiem veciem notikumiem nereti notiek, nav izrotājis laiks; kurš ceļš ejams viņam kā grāmatas autoram, vai stāsts būs jāraksta no jauna, ik notikums skrupulozi jārekonstruē, cik to ļauj pieejamie dokumentālie apstiprinājumi, vai jāpieraksta tā, lai par autora klātbūtni liecinātu vien spēja lasītājam stāstījumu nodot neskartu, gan valodas, gan satura ziņā.
«Kāpt mūzas kalnā» nav pirmais Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītāja Māra Branča darbs šajā žanrā. Lieki piebilst, ka faktu pārbaudē un izklāstā lieti noderējuši gan, kā pats ne bez smaida saka, arhīva darbinieka sakari un iemaņas, gan, protams, biogrāfiju rakstnieka pieredze.
Šoreiz meklējumi bibliotēku un arhīvu plauktos liecināja par vienu – Martas Alberingas dzīve ir tieši tik neparasta, cik neparasta tā izklausās, un rakstnieka uzdevums ir šo neierastību saglabāt kopā ar stāsta oriģinālskanējumu. Tas, protams, ir nesalīdzināmi grūtāk nekā sausi pārstāstīt vai rakstītājam ierastā manierē tekstu veidot pēc sava «ģīmja un līdzības». Taču tas izdevies. Teksts lasītājam ļauj just stāsta šerpās īpašnieces leksiskās gammas plašo atvēzienu, un iespaids nebūtu pilnīgs, ja pietaupīts paliktu dažs tiešāks izteiciens un stiprāks vārds. Par darba dokumentālo fonu liecina ik pa brīdim stāstījumu pārtraucoši periodikas, grāmatu, vēstuļu un citu autora vākto laika liecību iestarpinājumi.
Neparasta ir Martas Alberingas izšķiršanās. Viņa ir vienīgā latviešu kultūras darbiniece, kas radošo mūžu pilnībā ziedojusi spāņu tautas dejām, uz kuru dzimteni jaunībā viņu neaizveda ne mācību, ne skatuves gaitas un kuru izvēlēšanās nebūt nebija mīlestība no pirmā acu uzmetina. Grāmatas atvēršanas svētkus Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā viņa ieskandināja ar kastaņetēm – Spānijas karalienes dāvanu, kas pirms sešiem gadiem pasniegta kopā ar šīs valsts kultūras sūtnes goda nosaukumu. Pēc Martas Alberingas domām, pēc tik biezas grāmatas pierunāšanas visneparastākais esot tas, ka «neesmu izrunājusi sevi tukšu, palicis tik daudz vārdu, ko teikt».
