Gadi iet, taču vēl mūsu vidū dzīvo Otrā pasaules kara dalībnieki leģionāri. Tāds ir arī Vladislavs Stafeckis no Ozolniekiem.
Gadi iet, taču vēl mūsu vidū dzīvo Otrā pasaules kara dalībnieki leģionāri. Tāds ir arī Vladislavs Stafeckis no Ozolniekiem. Plašai sabiedrībai viņš pazīstams kā skolotājs. Piecdesmit trīs gadus šajā darbā strādājot, caur viņa prātu un sirdi ir izgājuši tūkstoši Jelgavas rajona jauniešu. Daudz beidzamos divpadsmit gados atdots arī zemessargu
maiņai – jaunsargiem, no kuriem centīgākie jau kļuvuši par leitnantiem. Sabiedriskās aktivitātes trūkumu Stafecka kungam, kaut arī viņam ir astoņdesmit trīs gadi, nekādā ziņā pārmest nevarētu. Taču saistībā ar leģionu par viņu mūsu laikrakstā nav bijis rakstīts. Bet šajā jautājumā sirmajam vīram stāstāmā ir daudz.
Latgalietis Zemgalē
Vladislavs Stafeckis piedzima 1919. gada 1. septembrī sešu bērnu ģimenē Latgalē Viļānos. Astoņu gadu vecumā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Zemgali, kur iztikšana bija krietni labāka. Ātri vien Garozas pusē iedzīvojās un nolēma kļūt par skolotāju. Vecākiem gan bijusi doma, ka Vladislavam jākļūst par mācītāju, tomēr galu galā viņš izšķīrās par Jelgavas Skolotāju institūtu. Kad par spīti okupācijām un kara sākumam mācības bija pabeigtas, Vladislavs kā Latgales patriots aizgāja strādāt uz Murmastienes skolu tagadējā Madonas rajonā. Taču drīz tur viņu sasniedza iesaukuma pavēste, lai dienētu leģionā. Varbūt iet mežabrāļos? Tādi Teiču purva apkārtnē Latgales mežos bija manīti. Tomēr Murmastienē, Barkavā jauno skolotāju tik labi nepazina, ka varētu droši uzņemties ļoti riskantās partizāna gaitas, un Vladislavs atgriezās pie ģimenes Garozā. Tur atkal bija priekšā iesaukuma pavēste, un, nospriedis, ka ar bēguļošanu no dienesta represijām tiks pakļauta ģimene, Vladislavs ieradās iesaukšanas punktā, kas toreiz bija izvietots Jelgavā, Zemgales prospektā. «Pavisam no mūsu dzimtas, ieskaitot brālēnus, karā aizgāja septiņi Stafecki. Divi krita, divi emigrēja uz Rietumiem, Latvijā pārnācām trīs,» traģisko frontes bilanci noslēdzot, saka sirmais vīrs.
Zīme pirmajā kara dienā
No sākuma līdz beigām Vladislavs Stafeckis nodienēja 15. divīzijas Artilērijas pulka štāba baterijā. «Es domāju, ka mani paņēma tur tāpēc, ka biju beidzis Skolotāju institūtu. Tā, pateicoties izglītībai, karā vieglāk tiku cauri,» par savu karavīra likteni saka Vladislavs Stafeckis. 1943. gada vasara viņam pagāja mācībās instruktoru rotā Jelgavā tā sauktajās Vašingtonas kazarmās, turpat blakus Dambja ielas kazarmām pie kādreizējā Vašingtona laukuma. Jauniešiem gars bijis diezgan bezbēdīgs, taču pirmā diena karā visu nolika savās vietās. «Izkāpām no vilciena Maļevo stacijā, kas bija uz austrumiem no Veļikijiem Lukiem. Tajā pusē, kur atradās pretinieks, aizsegā bija novietotas vairākas rindas tukšu vagonu. Ieklausījāmies, ka kaut kas tos dauza. Tad tikai sapratām, ka tiekam apšaudīti. Domāju gan, ka nevienam netrāpīja. Tad gājām uz sādžu, kas atradās kādu kilometru no stacijas. Pēkšņi baterijas komandieris man lika atgriezties, lai paņemtu divus ešelona vagonā palikušus zirgus. Pavēle ir pavēle. Rikšoju atpakaļ uz staciju. Kopā ar zirgiem dodoties uz sādžu, ieraudzīju lidmašīnu, kas nāca tieši man virsū. Nodomāju, vai tiešām viņi būs tik traki, ka šaus uz vienu zaldātu, bet nepaspēju līdz galam apsvērt, kad pie propellera kaut kas nozibsnīja un starp manis vestajiem zirgiem nāca baigs sitiens. Nokritu zemē. Lidmašīna apmeta līkumu un vairs nešāva. Zirgi, paskrējuši gabaliņu nostāk, stāvēja. Cēlos augšā, savācu zirgus un gāju uz sādžu. Baterijas komandieris un citi sveicot teica: «Ja tevi nenošāva pirmajā kara dienā, tad nenošaus visā karā!» Es gan šādiem pareģojumiem neticu, tomēr galu galā tā arī iznāca.»
Traģiskā 16. marta uzvara
Galvenais Vladislava Stafecka uzdevums bija nodrošināt sakarus. Kad sākās artilērijas divkaujas, tas bija visgrūtāk. Sprādzieni bieži pārrāva vadus, un gandrīz katru reizi kāds no sakarniekiem tika ievainots. Karam turpinoties, cilvēki bieži mainījās, taču vecāki, pieredzes bagātāki klāt nenāca. Viņu vietā – jauni puikas, dažiem pat nāca raudiens, kad apšaudes laikā kādam vajadzēja atstāt bunkuru, lai saremontētu sakaru līniju.
Instruktoru skolu beigušo Vladislavu nozīmēja par vienības telefona sakaru priekšnieku. Par sakaru nodrošināšanu 1944. gada marta kaujās pie Veļikajas upes viņš tika apbalvots ar Kara nopelnu krustu, taču šī uzvara bija traģiska. Augstiene, ko 15. un 19. divīzijas leģionāriem kopējiem spēkiem zināmu laiku izdevās nosargāt, bija noklāta daudziem jaunu latviešu puišu līķiem. «19. divīzijā jau bija «veci buki», kas izgājuši Volhovas fronti. Taču 15. divīzijā galvenokārt bija atsūtīti jauniesauktie. Tur vainojama vai nu latviešu, vai arī vācu priekšniecība, bet zēniem nebija iemācīts kārtīgi izveidot ierakumus, un ar reaktīvajiem mīnmetējiem «katjušām» viņu pozīcija bija pataisīta par melnu, izdegušu lauku,» saka Vladislavs Stafeckis. «Starp citu, gribu atgādināt, ka leģions, kopš tā dibināšanas pastāvēja tīri kā kaujas vienības. Ar civiliedzīvotāju ebreju, čigānu slepkavībām mums nebija nekāda sakara.»
Atkāpjoties jau Latvijas teritorijā, Barkavā, Vladislavam Stafeckim gadījās pie kapsētas stūra, kā saka, saskrieties krūtīs ar kādu padomju izpletņlēcēju vienības karavīru. Abiem izbīlis bija tik liels, ka nepaspējuši izšaut un katrs noslēpies savā ielas pusē. «Es vispār karā vairāk domāju par saviem sakarnieka pienākumiem un padotajiem un nedzinos šim sarkanarmietim pakaļ,» savu frontes gudrību paskaidro vecais karavīrs. Pie Rīgas Vladislavs Stafeckis tika ievainots, taču ātri vien atgriezās ierindā. Viens otrs leģionārs dezertēja. Reiz pie seržanta Stafecka pienāca divi viņam padotie puiši un teica, ka grib doties prom uz Ventspili, kur abiem jau esot biļete uz kuģa. «Ko man bija darīt? Ziņot baterijas komandierim? Vai tad, kad iziet ārā, nošaut? Vai arī – lai iet?
Beidzot izšķīros un viņiem teicu, ka līdz brokastīm komandierim neziņošu. Kad atjaunojās Latvijas valsts, domāju, ka kāds no tiem dezertieriem atnāks pateikt paldies par toreizējo atlaišanu, bet tā arī neviens neparādījās,» leģionārs pārdomā, kā nu kurš rīkojies izšķirīgos brīžos.
Ir vēlēšanās darboties
Par savu likteni Vladislavs Stafeckis nesūrojas. Ir taču palicis dzīvs. Nevar jau zināt, kā iznāktu, ja 1943. gadā Latgalē būtu aizgājis partizānos vai meklējis kādu citu iedomātu glābiņu. Kara laikā pat lūgšanas neesot skaitījis, vienīgi tad, kad restotā gūstekņu ešelonā vests uz Tālajiem Austrumiem, gribējies uzrunāt Dievu. Arī tur viņam veicies, un pēc diviem gadiem varējis atgriezties Latvijā.
Ar saviem padomju laika skolēniem vecais skolotājs lepojas. Starp viņiem ir akadēmiķis tagadējais Rīgas domnieks Jānis Freimanis, apbrīnojami vitālais radiožurnālists Gunārs Jēkabsons, žurnālists Voldemārs Hermanis un daudz citu izdarīgu, mūsdienās augsti atzītu cilvēku. Vladislavs Stafeckis, domājams, balsos par Eiropas Savienību un simtprocentīgi ir par Latvijas iestāšanos NATO. Ar bažām viņš runā par Latvijas jauno virsnieku sagatavošanu, kas cieši saistīta ar jaunsargu lietām. Proti, tagad, lai iestātos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, vispirms jābeidz vienalga kāda cita augstskola. Tikai pēc tam jauneklis var iestāties astoņu mēnešu kursos aizsardzības akadēmijā. «Tie, kas nāca jaunsargos un vēlāk cerēja kļūt par virsniekiem, reti kad bija teicamnieki. Atklāti sakot, bieži vien parastā augstskolā viņiem pat nebūtu ko meklēt, bet instruktori, leitnanti, virsleitnanti no viņiem iznāktu labu labie, kas dienestam nododas ar visu sirdi. Tagad par virsniekiem kļūs jaunekļi, kas viegli tikuši cauri augstskolai, kuriem varbūt ir kaut kas sašķiebies attiecībās ar draudzeni vai iespējamo darba devēju un kuri, pat īsti neapjēgdami karavīra dzīves grūtības, pēkšņi aiziet uz aizsardzības akadēmiju.»
Gribētu viņš parunāt ar eiroskeptiķu kluba «415» dalībniekiem, Gardas «plintniecēm», jauniem, simpātiskiem, domājošiem cilvēkiem, kas zināmā mērā arī ir sabiedrības iedzīti strupceļā. Jācer, ka darbīgajam vīram izdosies vēl noturēties veselībā, salāgot mājas rūpes ar rūpēm par jauno paaudzi un vēl daudzām sabiedriskām aktivitātēm.
