Šis gads pasludināts par invalīdu gadu, paredzot piesaistīt uzmanību šo cilvēku rūpēm, problēmām un integrācijai sabiedrībā.
Šis gads pasludināts par invalīdu gadu, paredzot piesaistīt uzmanību šo cilvēku rūpēm, problēmām un integrācijai sabiedrībā. Varbūt invalīdi nemaz nav mākslīgi jāintegrē, bet gan jāatceras, ka viņi vienmēr bijuši mūsu sabiedrības daļa, kurai ir tādas pašas tiesības uz dzīvi, darbu, atpūtu un apziņu, ka esi sabiedrībai piederīgs.
Invalīdus mēdzam saudzīgi saukt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pašlaik mūsu valstī ir situācija, ka pie īpašām vajadzībām pieder arī vēlme strādāt – sevis apliecināšanai un sabiedrības labā.
Darbaspējīgi, tikai ar vajadzībām
Specializētajā sociālās aprūpes centrā «Jelgava» mitinās cilvēki, kas dažādu apstākļu dēļ dzīvo savā īpašā pasaulē, proti, cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Ar centra speciālistiem – direktora vietnieci Dzidru Jansoni, sociālās nodaļas vadītāju Eritu Rozi, psiholoģi Evitu Sondori un feldšeri Gunu Čaplinsku – sarunājamies par šo cilvēku iespējām darboties ārpus pansionāta telpām, kuras rada izolētības izjūtu līdzīgi kā cietums.
Sociālās aprūpes centrā pašlaik uzturas ap 300 cilvēku. 42 no viņiem ir jaunieši līdz 30 gadu vecumam, kuriem līdz mūža beigām lemts centru saukt par mājām. Jebkura iespēja kaut uz laiku tikt ārpus ierastās vides viņiem ir svarīga.
Pašreizējie likumi neparedz šos invalīdu iesaistīt darbā. Savukārt aprūpes centra speciālisti apgalvo, ka daļa iemītnieku ir ne tikai darbaspējīgi, bet arī ļoti apzinīgi, kas visvienkāršāko darbu padara rūpīgi un precīzi.
Dz.Jansone stāsta, ka arī pašlaik ir paredzēta darba terapija. Taču to nevar salīdzināt ar laikiem, kad pansionātā bija gan darba instruktors, gan atsevišķa telpa, kur darbaspējīgie varēja strādāt ne tikai savas veselības labā, bet arī nopelnīt. Viņi apvīlēja palagus, līmēja aploksnes, lakatiem piešuva bārkstis, par darbu saņemot samaksu.
Dz.Jansone: «Pašlaik pansionāta iemītniekus iesaistām centra saimnieciskajos darbos, mazliet grēkojot pret likumu, jo cenšamies kaut nedaudz viņus materiāli stimulēt. No šā gada likumdevēji paredz aprūpes centru iemītniekiem izmaksāt 15 procentu no sociālā pabalsta – apmēram piecus latus mēnesī. Nopelnot naudiņu, cilvēkam rodas citas izjūtas – viņš strādā, jūtas vajadzīgs. Diemžēl iespējas invalīdiem pārdot savu darbu ir ļoti niecīgas. Tāpēc uzskatām par nepieciešamu sākt dialogu ar pašvaldību, dažādiem dienestiem un uzņēmējiem, kas varētu iesaistīties invalīdu nodarbināšanā. Likumi neparedz nodokļu atlaides vai citas priekšrocības darba devējiem, kas iesaistījuši darbā invalīdus, taču varam garantēt, ka padarītais sniegs gandarījumu gan darba devējam, gan tā izpildītājam,» stāsta E.Sondore.
Centrā dzīvo kāds puisis, kas prot izgludināt un salocīt veļu tā, kā rāda reklāmās. Katrs specializējas savā jomā. Ir dārznieki, ir savi kartupeļu mizotāji, grābēji, ravētāji, sētnieki. Katrs uzticēto padara kārtīgi un rūpīgi.
«Ja Dievs cilvēkam kaut ko atņem, viņš to ar kaut ko kompensē. Iemītnieki ir darbaspējīgi, tikai – ar īpašām vajadzībām. Ar emocijām, kas ir tādas pašas kā mums. Mēs esam aizņemti ar ikdienas rūpēm, bet šie cilvēki no savām emocijām dzīvo. Tās viņiem izpaužas spontāni, taču neviens no tiem, kas varētu strādāt, nav agresīvs. Šie cilvēki augstu vērtē uzticēšanos. Viņiem ir svarīga uzslava, atbalsts,» skaidro centra speciālistes.
Darbinieki asistentu lomā
Invalīdu iesaistīšana darbā varētu daļēji kompensēt viņiem ģimenes trūkumu. Tās varētu būt kaut vai četras stundas dienā. Ar darba devēju centrs noslēgs juridisku vienošanos, un sociālais darbinieks varētu būt asistenta lomā, pieskatot nodarbināto. Daudzās ārvalstīs tas tiek praktizēts.
Centra speciālisti saredz iespējas invalīdus nodarbināt zemnieku saimniecībās. Tikpat veiksmīgi cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu darboties pilsētas saimnieciskajos darbos – logu mazgāšanā vai kāpņu telpu uzkopšanā. Daži no viņiem varētu pieskatīt bērnus vai pieaugušos.
Dz.Jansone: «Darba attiecības veicina šo cilvēku garīgo līdzsvaru, kā arī ceļ pašvērtējumu: «Es esmu ārā, neesmu izolēts no sabiedrības, varu pelnīt un varu pats sev iegādāties kādu nieku, kas man ir svarīgs.» Tās var būt cigaretes vai torte… Galvenais ir palīdzēt iemītniekiem pasauli saredzēt labāku un pretimnākošu.»
Specializētais sociālās aprūpes centrs «Jelgava» būs pateicīgs par katru darba piedāvājumu.
