Jelgavā labi pazīstamais skolotājs Gunārs Apse, kā pats saka, pedagoģijas druvu ar jau piecdesmit gadu.
Jelgavā labi pazīstamais skolotājs Gunārs Apse, kā pats saka, pedagoģijas druvu ar jau piecdesmit gadu. Mācot ģeogrāfiju, viņš daudz ceļojis, turklāt braucienu gaitā filmējis, fotografējis un svarīgāko pierakstījis mazā blociņā. Par šo ceļojumu piezīmju «viesturdūlīgākajām» vietām viņš piekrita pastāstīt arī «Ziņu» lasītājiem.
Ģeogrāfijā māca par pilsētām, kas ir visaugstāk kalnos, kurās visvairāk līst utt. Man reiz izdevās būt Vladikaukāzas pilsētā, kas savā vēsturē, šķiet, visvairāk reižu ir mainījusi nosaukumu. Izsenis osetīni to sauca par Dzaudžikau. Tad krievu karavīri osetīnus atbrīvoja un caram teica: «Vladei Kaukazom! (Valdi pār Kaukāzu! – krievu val.) Tā pilsēta kļuva par Vladikaukāzu. Staļinam bija labs draudziņš Sergo Ordžonikidze. Un viņa uzvārds tika par nosaukumu šai pilsētai. Tad Staļins sastrīdējās ar Ordžonikidzi, viņu nošāva un pilsēta atkal saucās par Dzaudžikau. Pēc Staļina nāves to atkal nosauca par Ordžonikidzi. Taču tagad atkal tā ir Vladikaukāza. Nosaukums simts gadu laikā mainījies sešas reizes.
Āzijas pusē pieklājība un izpalīdzība ir vienreizēja. Kad pie musulmanīšiem gājām mošejās, mums tomēr klusu pateica, lai labāk sievietes līdzi neņemam.
Vidusāzijā arī ir skaisti pilsētu nosaukumi. Reiz pārnakšņojām pie Aktašas. Izrādījās, ka tur tek upīte, kurā neauga neviena zālīte un nedzīvoja neviens, neviens kukainītis. Tas tāpēc, ka blakus atradās dzīvsudraba raktuves. No Aktašas mums vajadzēja nobraukt kilometru astoņdesmit ar smago automašīnu. Taču tieši tajā laikā iekrita algas diena, un atklājām, ka šoferis, kas mūs solījās vest pa gandrīz bezceļu un baigiem kalniem, ir manāmi ierāvis. Mēs tikko nesākām ar to uzņēmuma direktoru vai inženieri strīdēties. Taču viņš mierīgi pateica: «Pie mums šoferi skaidrā prātā avārijas izraisa.» Braucām, divi no mūsējiem tomēr palika. Mūsu iereibušais šoferītis, kur vajadzēja, pieturēja, stāstīja, izrādīja, visi dzīvi palikām. Bet tie divi, kas mūs panāca nākamajā dienā, teica, ka tajā algas izmaksas naktī Aktašā esot gājis baigi. Bļaušana, kliegšana. Dzīvsudraba raktuvēs algas milzīgas. Ko darīsi? Nekādu teātru, nekā tāda nav.
Vēl no Vidusāzijas nāk atmiņā tāds smuks vārdiņš kā Kulaktau. «Kulak» – tjurku valodās iznākot «auss». Mēs sākām domāt, ka latviešu «kulaks» un «auss» – tur tomēr ir kaut kāda loģiska sakarība. Kulaktau mūs lādzīgi uzņēma kolēģi. Iznāca daudz tikšanos. Viņi cienāja ar plovu, ko esot vārījuši vīrieši, nevis kaut kādi pensionēti skolotāji.
(Turpmāk vēl.)
