Aijas un Ēvalda Šmāliņu ģimenē nebiju viesojies gadus divpadsmit. Toreiz brūkošā Talsu rajona kolhoza «Cīņa» mehanizators bija viens no apkārtnē pirmajiem, kas ļāvās zemes vilinājumam un kļuva par tā dēvēto Breša zemnieku.
Aijas un Ēvalda Šmāliņu ģimenē nebiju viesojies gadus divpadsmit. Toreiz brūkošā Talsu rajona kolhoza «Cīņa» mehanizators bija viens no apkārtnē pirmajiem, kas ļāvās zemes vilinājumam un kļuva par tā dēvēto Breša zemnieku.
Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā ļoti daudz bija tādu, kas patstāvīgā saimniekošanā saskatīja bezgalīgas iespējas, viņi cerīgi un aizrautīgi metās Lielajā Nezināmajā. Kopš tiem gadiem vairums entuziastu vai nu apsvilinājās pirmajās grūtībās un atrada citu veselību, nervus un ģimenes budžetu saudzējošāku nodarbi, vai arī diemžēl vienkārši nodzērās. Zaļā pūķa vīruss gadu ducī iznīcinājis pārāk daudz spara, saimniecību, ģimeņu un cerību. «Plaukstošo sociālismu» nomainījušās tirgus attiecības dzīvē izrādījās daudz kroplākas nekā līdz tam grāmatās lasītais par kapitālismu, turklāt citu pēc cita triecienus pakrūtē zemniekiem deva pašu allaž neveiksmīgi ievēlētā valdība. Tuvējā mazpilsētiņa Valdemārpils, kas vēl ne tik sen klusi un rimti gozējās pieticīgā pārticībā, ko sniedza vairāki ražošanas uzņēmumi, gadiem ritot kļuvusi par tādu kā nošņurkušas bezcerības dūksnāju, kurā, šķiet, noslīkušas pēdējās cerības. Tuvējā zvejnieku un zivju konservu ražotāju Roja, kas deva darbu un maizi daudziem simtiem strādājošo, arī ir panīkusi un skumja. Lubes pagasts atrodas pusceļā starp Valdemārpili un Roju, tajā ir ap 300 iedzīvotāju. Mans izbrīns bija neizmērojams, kad uzzināju: tieši Šmāliņu zemnieku saimniecība «Vītoliņi» dod darbu ap 35 cilvēkiem, tātad nodrošina ar iztiku ceturto daļu pagasta iemītnieku.
Ēvalds runā maz un skopi. No Aijas vecvecākiem mantotajai sākotnēji nelielajai saimniecībai klāt nācis apmēram 1000 hektāru zemes. Pārsvarā tā tiek nomāta. Ēvalds saka – neatkarīgās Latvijas laikā pieļauts daudz kļūdu, bet pati liktenīgākā esot bijusi tā, ka nepārdomāti iznīcinātas kādreiz stiprās lauku saimniecības. Tās sadrumstalojot, cilvēki pārsvarā kļuvuši nevis ieguvēji, bet zaudētāji. Nesakārtotie likumi veicinājuši vietējo zemes īpašnieku labprātīgu atbrīvošanos no zemes, kas par smiekla naudu tiek ārzemniekiem. Re, arī «Vītoliņi» vēl varētu attīstīties un plesties, taču no Pūņu un citām pusēm «nāk virsū» vācieši, «jākaujas» par katru hektāru. Vietējiem uzņēmīgākajiem zemniekiem nav tādas rocības: valstī pērn kredītiem zemes pirkšanai iedalītais miljons latu tāds plāksteris mironim vien bijis. Smagi, ka kļūdījusies ne tikai valdība, bet arī paši zemnieki: pārdot zemi ir vislielākā muļķība, jo iegūtā nauda pārsvarā tiek nevis ieguldīta drošos pasākumos, bet elementāri «apēsta» vai pat vēl ļaunāk – aiz kreņķiem nopļēgurota.
Šmāliņu ģimene specializējusies piena lopkopībā, savu ganāmpulku nodrošinot arī ar visu vajadzīgo lopbarību. Tagad kūtīs esot ap 450 ragulopu, no tiem kādas 350 – slaucamas govis. Rentējoties vienīgi šāda, vērienīga ražošana, uzskata Ēvalds Šmāliņš. Turklāt līdz šim ne tikai «pa nullēm», bet arī ar nelielu plusiņu izdevies strādāt tāpēc, ka «Talsu piensaimnieks» ir ļoti kārtīgs un korekts darījumu partneris. Neesot bijis gadījumu, kad aizkavētos samaksa par piegādāto pienu (to no «Vītoliņiem» uz Talsiem ved ar savu piena vāģi), turklāt cena esot tiešām laba: pat no 14,5 līdz 14,7 santīmiem litrā.
Tad jau var dzīvot, cepuri kuldams? «Vītoliņu» saimniece Aija atturīgi pasmaida: sak, ko nu. Vecmāmuļa viņsaulē devusies jau pirms vairākiem gadiem, mājā tik daudz vietās vajadzētu pielikt roku, nekādu greznu automašīnu vai citu prestižu lietu nav nedz viņai, ne meitām, ne pašam saimniekam. Starp citu, Ēvalds savu veco dīzeļa opelīti var iedarbināt vienīgi ar dievvārdiem un ētera aerosola baloniņa palīdzību. Esot gan nupat sarunājis gluži labu «japāni» – «Mitsubishi Pajero», tikai par 900 latiem, jo tas esot «pabijis uz jumta»: remonts prasot vēl latus 500, tad nu pie divarpus, trīs tūkstošus latu vērta auto tikšot vai par puscenu.
Rēķināts un sekots saimniecībā tiek it visam, ar precizitāti līdz otrajam ciparam aiz komata. Jo pilnīgi visa peļņa tiek ieguldīta ražošanā. Tikko «Vītoliņi» vinnējuši SAPARD projektu konkursā, tādēļ šopavasar būšot vēl par pāris jaunām tehnikas vienībām vairāk. Ražošana nemitīgi jāmodernizē, apstāšanās nozīmē sastingumu un bojāeju.
Ēvalds pievērš uzmanību kādam paradoksam: «krievu laikos» kolhozos traktori gadā kalpojuši vidēji 1500 motorstundu, tagad zemnieku saimniecībās kopumā tehnikas ir vairāk, taču tā ir trīsreiz mazāk noslogota. Bet tāda jau nu ir mūsdienu dzīve – paradoksu tajā pārpārēm.
Uz zemnieku izredzēm Eiropas Savienībā «Vītoliņu» saimnieki raugās nevis pesimistiski, bet rezervēti. Nekur neviens nevienu negaida atplestām rokām. Par sevi viņi ir droši, ka spēs izdzīvot un konkurēt – ja «nekas negadīsies». Drīzāk Šmāliņu pāris uz ES raugās pat ar tādām kā cerībām: varbūt tad mazināsies pašmāju birokrātu neierobežotā patvaļa, vairs nebūs līdzšinējā mērā iespējami vietējo politlaupītāju sirojumi pa jau tā apzagtās tautas pustukšajiem apcirkņiem. Tādēļ vien esot vērts stāties tai ES. Bet citādi – viss atkarīgs tikai no pašu darba, apsviedīguma un neatlaidības. No darba pirms saules līdz pusnaktij. No lauksaimniecības ražojumu iepirkuma cenām, no tā, vai kāds strādnieks «nereizē» nepiedzersies, no neskaitāmiem «ja».
Tomēr arī pret to varot maksimāli nodrošināties – gan vairāk morālas nekā materiālas vērtības ieguldot bērnos. Tad augļi būšot katrā ziņā. Latviešu zemnieks jau izsenis pieturējies pie atziņas, ka nevajag pirkt par naudu to darbu, ko spēj un prot izdarīt pats. Tādēļ arī Šmāliņu meitas, kuras atceros redzējis tikai vienā līmenī ar ēdamgalda virsmu, sagatavotas vecāku sāktā ceļa turpināšanai: jaunākā – Agnese – gan vēl mācās vidusskolā, bet vecākā – Inese – jau studē Jelgavā, būšot lopkopības speciāliste vecāku saimniecībā. Kaut gan… viņai jau tagad ir savi aprūpējamie: kādi 100 truši. Tīršķirnes garauši. Pirmo trusēnu pirms pāris gadiem Inesei kāds uzdāvināja, otro ap to pašu laiku kādā deju sarīkojumā vecāki izvilkuši «laimes akā», izrādījies saderīgs pāris, un nu pēcnācēju ir tik, cik ir.
Mainījušies laiki, sabiedriskās iekārtas, esam atkal kara priekšvakarā un uz ES sliekšņa. Viss plūst un mainās. Tikai «Vītoliņu» vecā māja šķiet arvien sagumstam zem gadu nastas un kādreiz dāsnā, bet nu jau sen izcirstā ķiršu dārza malā piemirsta stāv vecā dārīte, no kuras uz Ārlavas klusajiem kapiem izvadīti kādreizējie šo māju saimnieki – Aijas vecvecāki un mamma. Nemainīgs šajā Kurzemes sētā palicis nesteidzīgs miers un pārliecība, ka tikai smags darbs spēj gan atalgot, gan mierināt.
