Kad vakar pēcpusdienā vēl tikai tapa šis komentārs, Reitera aģentūra «Ziņu» redakcijā atnesa vēsti par to, ka kaujas lidmašīnas devušas raķešu un bumbu triecienus pa pretgaisa aizsardzības komandpunktiem Irākas dienvidu rajonos.
Kad vakar pēcpusdienā vēl tikai tapa šis komentārs, Reitera aģentūra «Ziņu» redakcijā atnesa vēsti par to, ka kaujas lidmašīnas, pacēlušās no aviācijas bāzes atomkuģa «Abraham Lincoln», devušas raķešu un bumbu triecienus pa pretgaisa aizsardzības komandpunktiem Irākas dienvidu rajonos. Tas noticis, vēl pat nesagaidot ASV prezidenta Dž.Buša ultimātā noteikto laiku – pulksten 3.15 naktī uz ceturtdienu. Tas vēlreiz apliecina, ka karam likumi neeksistē. Ka ir lietas un notikumi, ko nespēj ietekmēt pat miljoniem un miljardiem cilvēku pretošanās «oficiālajam viedoklim». Ka dažkārt viss notiek daudz straujāk, nekā domāts.
Laikam Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš bija tas, kurš Latviju, mūs visus nosauca par ķipariem tajā pasaules iekārtas šūpotāju cīņā, kas sadrumstalojusi lielvalstis, lielvaras un lielprāšus. Mums it kā negaidīti un īsti negribēti, tomēr paveicās (vai nelaimējās) samērā strikti paust valsts oficiālo nostāju attiecībā pret karu Irākā: «paveicās», jo tādējādi pašiem savās acīs iespējams šķist vērtīgākiem un izlēmīgākiem, «nelaimējās» – tā varēsim sacīt tajā gadījumā, ja izrādīsies, ka esam savu nākotni likuši uz nepareizas kārts.
Negribas tagad atgremot daudzu pasaules ietekmīgo valstu atšķirīgo nostāju pret vai par kara sākšanu Irākā. Pārāk daudz kur uz mūsu planētas iedzīvotāju viedoklis atšķiras no oficiālā viedokļa – ASV, Lielbritāniju, Vāciju, Franciju un pat Krieviju ieskaitot, un Latvija nav izņēmums. Tāpēc būs gana, ja puslīdz ar apdomu sagremosim to, kas šai sakarā tapis un top mūsu pašu valsts politiskajā virtuvē. Un tajā tiek cepts un vārīts uz nebēdu, turklāt no Augstā nama puses arī vakar diemžēl nebūt nevēdīja tikai apetīti rosinošs aromāts.
Vakar notikušo Saeimas ārkārtas sēdi, iespējams, varētu salīdzināt ar svēršanu. Faktiski, maskēta ar patētiski retoriskām tirādēm, tika fasēta no Latvijas uz Irāku sūtāmā lielgabalgaļa. Tas jau bija paredzams: ja valsts oficiālās mēles reiz teikušas «A», bija jāseko arī «B». Ja paudām Štatiem morālo atbalstu, agri vai vēlu bija jābūt gataviem sniegt arī palīdzību. Nu esam aicināti un, visticamāk, arī gatavi to darīt. Tagad būtībā atliek spriest vienīgi par porcijām un tuksnešu kara lauvas barošanas reizēm – vai mūsu bāleliņus sūtīt tā rīklē uzreiz un tagad vai tomēr pēc kāda (cik ilga?) laika, kad kara plēsoņa būs jau izsalkumu mazliet remdējis. Vai atstāt Ministru kabineta sagatavoto un akceptēto Saeimas lēmumprojektu «Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai» (pasvītrojums mans – A.J.), vai tomēr piekrist, ka «atbruņošana» būtībā nozīmē reālu karošanu, nevis «tikai» kara ķēzījumu satīrīšanu un kas tādējādi būtu pretrunā Latvijas likumiem.
Nav īstā reize moralizēt par to, vai mums būtu jāpaliek malā ar smiltīs ieraktajiem mazajiem strausu prātiņiem vai arī kā rūdītiem matrosoviešiem kailām krūtīm jāmetas pretī visām ambrazūrām, neatkarīgi no to atrašanās vietas. Pašlaik mūsu valsts politiskajā virtuvē diemžēl valda citas kaislības: opozīcija cenšas spekulatīvi izmantot arī šo neordināro situāciju, lai noniecinātu valdības viedokli un rīcību. Latvijas sabiedrības lielākajā daļā šādas opozicionāru balsis rod daudz vairāk dzirdīgu ausu, jo… Neviena tauta nav tik vājprātīga, lai gribētu karu. Lai jauniešus sūtītu «peļņā» karalaukā. Ikviena tauta pelnījusi, lai, lemjot par vai pret karu, tiktu uzklausīts tās viedoklis.
Latvijas sabiedrības viedokli neviens nejautāja. Lai gan laiks tam bija atliku likām. Atliek priecāties, ka mums tika ļauts sekot Saeimas ārkārtas sēdei tiešraidē televīzijā? Vērojot ekrānā notiekošo, pārņēma savāda sajūta: pirmkārt, ka tas nav nekāds amerikāņu «trilleris». Otrkārt, ka stundām ilgi var spriedelēt par jautājumiem, uz kuriem atbildes zināmas jau iepriekš. Treškārt, ka tik un tā politiku taisīja, taisa un taisīs politiķi neatkarīgi no tautas vēlmēm. Ceturtkārt, ka pozīcijai vienmēr atradīsies opozīcija, kas savukārt vienmēr atradīs iespēju izsist sev labumu pat uz citu augoņiem. Piektkārt… sestkārt… Un visbeidzot, šķiet, ir vietā dzejnieces Agitas Dragunas rindas no atklātās vēstules Vairai Vīķei-Freibergai: «Padomju laikos es biju bērns. Izsūtījumu, lēģerus, represijas – to piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Bet pats ļaunākais, ko no padomju laikiem atceros es, ir diktoru un valstsvīru balsis televizora ekrānā – neīstas, frāžainas, urrāpatriotiskas, iebiedētas, ciniskas, kaut kam man neredzamam pārdotas. Jau biju to aizmirsusi. Līdz pēkšņi šo intonāciju izdzirdēju atkal. No tās satrūkos pat vēl pirms apjausmas, kas tieši tiek teikts. Teiktais šokēja divkārt, jo runātāja bija sieviete, ko biju līdz šim ļoti cienījusi – mūsu visu karsti mīļotā prezidente, mūsu gods un lepnums – Vaira Vīķe-Freiberga.»
Pēc pārmērīgi sakāpinātām emocijām mēdz pārņemt paģirām līdzīgs sindroms.
Pēc Līča kara deviņdesmito gadu sākumā pateicīgie Kuveitas iedzīvotāji galvaspilsētas Elkuveitas galveno ielu nosauca Buša – seniora vārdā. Kam tiks Buša – juniora vārds? Vai būs palicis kāds «pateicīgais»? Varbūt tie būs citplanētieši, kas ASV prezidenta vārdā nosauks no Zemes pāri palikušu kosmisku putekļu mākoni, kas klīdīs kaut kur starp galaktikām?
Kas zina. Notikumi dažkārt attīstītās straujāk un neatbilstoši sākotnēji iecerētajam scenārijam. Neatkarīgi no tā, kā «ķipari» cilā roķeles Latvijas vai daudzu citu valstu parlamentos. Bet atbilstoši lielajam izdzīvošanas likumam, kas ir bezgala nežēlīgs: ja Latvija paliktu malā, ar mums būtu cauri – ekonomiski un politiski. Bet tagad varam atpirkties ar (cerams) dažiem lielgabalgaļas gabaliem…
