Iedomāsimies, ka viss, ko pastāstīja redakcijas apmeklētāja, ir luga, Šekspīra cienīgs gabaliņš. Iedomāsimies, ka pa loga šķirbiņu ielūkojamies kāda darba kolektīva ikdienā, ka mums nepaiet garām itin nekas no notiekošā.
Iedomāsimies, ka viss, ko pastāstīja redakcijas apmeklētāja, ir luga, Šekspīra cienīgs gabaliņš. Iedomāsimies, ka pa loga šķirbiņu ielūkojamies kāda darba kolektīva ikdienā, ka mums nepaiet garām itin nekas no notiekošā.
Maza, maza meitiņa…
Mēs jauno praktikanti uzņēmām ārkārtīgi mīļi. Ieradās tāda maza, maza meitiņa ar īsu, īsu kleitiņu. Nopietna, strādāt griboša, laipna, atsaucīga un visādi citādi jauka. Sauksim viņu par Signi. Meitene studēja Ekonomikas fakultātē, bet, lai veiksmīgi to darītu, viņai vajadzēja strādāt nepilnu darba dienu. Signes apzinīgumam nebija robežu, visu viņa izpildīja perfekti, laikā, varbūt mazliet lēni, tomēr rezultāts bija. Kad kādu dienu ārā plosījās negaiss, mūsu Signe attraucās uz darbu ar velosipēdu (viņa nedzīvo Jelgavā, bet laukos) slapja, kā tikko no mārka izvilkta. Bet… laikā.
Katram var neveikties
Mūsu kolektīvu vada vīrietis. Pats par sevi tas ir patīkami, ja ņem vērā, ka visur sieviešu parasti ir vairāk nekā vīriešu. Bet šefam, tā mēs aizmuguriski viņu dēvējam, personiskajā dzīvē neveicās. Sieva nebija uzticīga, ieskatījās glāzītē tik dziļi, ka gandrīz vai tur noslīka. Pagāja ne viens vai divi gadi, bet krietni vairāk, taču šefs nekā nevarēja viņu no šīs ligas atmācīt. Kad sieva kārtējo reizi nedēļu nebija pārradusies mājās, vīram lēmums bija skaidrs – šķiršanās. Kad izjūk laulības, vienmēr cieš abas puses, kaut arī tam tā bija jānotiek. Sieva nav zābaku pāris, ko var izmest, kad tas saplīsis vai kļuvis nederīgs. Nu šefs kļuva par vientuli.
Ar lielu ausi
Mēs ar lielu ausi klausījāmies, vai tikai kaut kas nav dzirdams par priekšnieka dēkām ar sievietēm. Te vienreiz ienāca informācija, ka viņš redzēts Jūrmalā atpūšamies ar kādu bruneti, te – vēl citas ziņas. Brunete, sabiedrībā labi pazīstama sieviete, šķita, būs tā īstā. Kad šefs devās atvaļinājumā neierastā gadalaikā, mēs jau gatavojāmies kāzām. Nekā! Tikai vēlāk dzirdēju, ka sieviete šausmīgi pārdzīvojusi atraidīšanu, visiem stāstījusi, ka šefs esot bezgala skops, ka ciemojoties neesot atvedis pat šokolādes tāfelīti, bet gardu muti ēdis mātes kautās vistas cepeti. Varbūt tas bija atraidījuma rūgtums.
Rādās skaidra bilde
Savā kolektīvā jau neko ilgi nenoslēpsi. Izrādās, ka šefs, operā blakus Signei sēdēdams, glāstījis viņas roku. Un kurai gan nepatiks priekšnieka uzmanība? Tas nekas, ka abiem ir vairāk nekā divdesmit gadu starpība. Turklāt viens to visu var izmantot savā labā – gan neizdarīt prasīto laikā, gan saņemt lielāku atalgojumu… Tas privātajā uzņēmumā ir iespējams. Dievgosniņas maskā var slēpties prasīga un alkatīga vellata. Kā, to redzot, izturēties kolēģiem? Ja abi mīlnieki savas attiecības neslēptu, būtu vienkāršāk. Bet nu? Abi tēlo, ka nekā starp viņiem nav.
Gāja gadi
Signe pabeidza augstskolu, arī maģistrantūru, visu laiku it kā strādādama mūsu akciju sabiedrībā. Darbā viņa ieradās reti, bet algas sarakstā bija redzama normāla naudas summiņa. Nu pagājuši septiņi gadi vai varbūt jau vairāk? Mūs, pārējos, daudz kas neapmierina. Tomēr ir arī zināms labums. Piemēram, ja kaut kas sakāms šefam, nemaz nav pie viņa jāiet, jāizrunājas Signes kabinetā, un priekšniekam viss top zināms. Lai nu kurš, bet Signe netiek apcelta, šefs viņu vien slavē – tik izglītotas, tik gudras un tā tālāk darbinieces mums vairs neesot. Ha! Tas, ka mēs, pārējie, esam ieguvuši augstāko izglītību padomju laikos, neskaitās? Muļķības! To apzinīgumu, ko iemācīja mums, tagadējā jaunatne pat sapnī nav redzējusi.
Neērti teikt un neērti neteikt
To, ka kādam kolektīvā ir labāk nekā citiem, nevar nejust. Kādu laiku var paciest, bet tad rodas dusmas par netaisnību. Kurš ir bijis ārzemju komandējumos ar komandējuma naudu? Protams, Signe. Kurš var braukt uz Rīgu mācīties franču valodu (uzņēmumam nemaz nevajadzīgu)? Atkal Signe. Kurš trīs gadus katru vai ik pārnedēļu nav darbā, jo labo zobus? Tikai un vienīgi Signe. Kurš pārskatu var gatavot trīs vai pat četras reizes ilgāk nekā citi? Lieki piebilst, ka šefs savu neobjektivitātiti pierāda arī ar darba automobili vedot Signi izbraukumos. Viņai mājās stāv uzņēmuma dators. Lai, kā saka, meitenītei ērtāk.
Nobeigums
Mēs katrs alkstam pēc laimes, pēc sapratnes, uzticības, vārdu sakot, pēc otra cilvēka, jo viens taču nekas neesam, ideālais variants ir pāris. Bet attiecības vienā nelielā kolektīvā starp dažāda ranga darbiniekiem izvēršas par traģēdiju gan galvenajiem varoņiem, gan statistiem. Visi jūtas slikti. Kāda laime uzspīd, ja vienmēr jāslēpjas? Un kā gan jājūtas pārējiem, kuri redz, kā kāds otru izmanto, likdams lietā savu jaunību un svaigumu? Manuprāt, priekšniekam ir jābūt vienādai attieksmei pret visiem padotajiem, vismaz jācenšas pēc tā. Padomju lozungs «Katram pēc padarītā!» varbūt nebija nemaz tik nepareizs…
