Piedaloties politiski represēto saietos, pārsvarā redzi vecus, ļoti cienījamus sirmgalvjus, kuriem jaunības un brieduma laiks bija baigie četrdesmitie gadi.
Piedaloties politiski represēto saietos, pārsvarā redzi vecus, ļoti cienījamus sirmgalvjus, kuriem jaunības un brieduma laiks bija baigie četrdesmitie gadi. Tomēr viņu vidū gadās arī krietni jaunāki cilvēki, tā sauktie «Sibīrijas bērni». Tāda ir arī jelgavniece Dzintra Dreimane. Atceroties savas bērnības un agrās jaunības dienu notikumus, tostarp arī izsūtīšanu 1949. gada 25. martā, viņa piekrita par tām izstāstīt «Zemgales Ziņu» lasītājiem.
Bagātu saimnieku meita
Esmu dzimusi 1937. gadā Saldus pusē Ezeres pagastā, kur mani vecāki bija vieni no turīgākajiem saimniekiem. Zemes mūsu Zvirbuļos bija vairāk nekā simt hektāru, tāpat pilnas kūtis. Tēvs Žanis Freimanis deva darbu un iztikšanu vairākām kalpu ģimenēm, kurām pēc Kārļa Ulmaņa «Pikšu» parauga bija uzcelta pat atsevišķa dzīvojamā māja. Sākoties 1940. gada okupācijai un karam, dzīve Zvirbuļos īpaši nemainījās. Vienīgi, izveidojoties Kurzemes katla frontes līnijai, bijām aizbraukuši līdz Lutriņu pagastam bēgļu gaitās.
1948. gadā Ezerē tika nodibināts kolhozs «Dzīves pamati». Ģimenei atsavināja gan zemi, gan mantu, bijām tādi paši kā visi citi. Tādēļ arī baumas par gaidāmo izvešanu īsti neņēmām vērā. Liktenīgajā 1949. gada 25. marta stundā stāvēju skolā pie tāfeles un rēķināju teksta uzdevumu. Klasē ienāca divi bruņoti krievu zaldāti, un viņiem līdzi mūsu bijušais kalpa puisis Eduards. Tā mani diezgan plāni saģērbtu, ar kurpītēm kājās aizveda uz savākšanas punktu. Vecāku tur nebija, ar viņiem laimīgā kārtā jau īsi pirms aizvešanas satikos Saldus stacijā. Brāli Valdi, kuru līdzīgi arestēja Liepājā tehnikumā, izsūtīja uz citu vietu, un, pateicoties mātes neatlaidībai, pie mums viņš tika tikai pēc trim gadiem.
Urālu stepē
Lopu vagonos, ar kuriem mūs veda, paldies Dievam, bija samesti salmi. Tā kaut cik varēja patverties no aukstuma. Tomēr necilvēcīgajos apstākļos brauciena laikā nomira viens zīdainis un viena veca tantiņa. Omsku sasniedzām apmēram pēc divām nedēļām, no kurienes mūs, astoņas latviešu ģimenes, bez ceļa pa Urālu stepi aizveda uz sādžu, kas atradās apmēram simt kilometru no pilsētas. Tur arī bija nodibināts kolhozs, kas galvenokārt nodarbojās ar graudkopību. Sākums bija ļoti grūts. Vietējie iedzīvotāji, starp kuriem daudz bija agrāk izsūtīto ukraiņu un rumāņu, mūs neatzina. Vieni no mums bēga, citi saukāja par fašistiem, dzērājs kaimiņš nozaga mantas un pēdējo no Latvijas vesto šķiņķa gabalu. Maizes deva trim cilvēkiem bija viens ūdeņains ķieģelītis. Bezizejas stāvoklī mēs ar tēvu naktīs gājām uz kolhoza lauka un meklējām, vai neatradīsim kādu sasalušu kartupeli. Kā vēlāk izrādījās, līdzīgi bija gājis brālim Valdim, kas savā kolhozā, ganos iedams, bija iemanījies zagšus paslaukt no govīm pienu un tādā veidā pārvarēja badu.
Māte saslima. Lai ģimene izdzīvotu, tēvs strādāja ļoti smagu darbu smēdē. Tomēr badu cietām apmēram pusotra gada. Man no trūcīgās pārtikas sākās distrofija. Un diez vai būtu izdzīvojusi, ja ne mātes neatlaidība, kas panāca, ka mani ar helihopteru aizveda uz slimnīcu Omskā, kur krievu dakteri mani izglāba. Pēc trim mēnešiem biju uz kājām.
Latvijā «Zvirbuļos» dzīvojām mājā ar septiņām istabām un divām virtuvēm, Urālu sādžā mūsu ģimeni sākumā nomitināja vienas krievu ģimenes mājeles virtuvē. Gulējām uz tādas kā stalažas trijos stāvos. Ziemā četrdesmit grādu salā turpat blakus turēja jaundzimušos teļus un sivēnus. Skolā, uz kuru bija jāiet astoņi kilometri, protams, mācības notika krievu valodā, kuru bija grūti apgūt, jo mūsu sādžā pārsvarā runāja ukrainiski. Par maniem neveiklajiem ukraiņu vārdiem klasē smējās. Reiz ziemā uznāca tāds putenis, ka ceļā uz skolu vairāki bērni nomaldījās un nosala. Mums, latviešiem, laimējās atrast salmu kaudzi. Patvērušies tajā apsalām, bet palikām dzīvi. Viss vasaras brīvlaiks pagāja smagos darbos, lāpstojot labību, kraujot salmus, kas šajā rajonā, kur koki tikpat kā neauga, bija galvenais kurināmais. Tomēr pa dažiem gadiem latvieši iedzīvojās. Vairāki uzcēla mājas, mēs dabūjām atsevišķu dzīvokli. Turējām daudz zosu, lopus, bijām pārtikuši.
Bērnus – uz Latviju
Pēc Staļina nāves 1954. gadā sādžā no Latvijas ieradās kāda sieviete, kas sauca sevi par Janīnu no Garkalnes. Viņai bija uzdevums atvest uz Latviju represēto ģimeņu bērnus. Es nebiju klāt pie Janīnas un manu vecāku sarunas, bet jautājums likās neapspriežams – jābrauc, un viss. Atceros, ka dokumentos mani pataisīja par gadu jaunāku, jo izsūtīto latviešu jauniešiem, tajā skaitā brālim, atgriešanās iespējas nebija. Par brāli Valdi jāpiebilst, ka viņš tajā laikā sāka mācīties Omskas Lauksaimniecības institūtā. No mūsu sādžas Janīnai līdzi aizbrauca astoņi bērni. Skaidrs, ka viņai bija lielas pilnvaras, ko varēja dot vienīgi čeka. Rīgā man Janīna nopirka autobusa biļeti līdz Ezerei. Izkāpu Zvirbuļu ceļa galā un gāju. Izrādījās, ka mūsu mājā bija ierīkojies puisis Eduards ar savu sievu. Kad ienācu istabā, viņš saķēra galvu un teica: «Bet jūs taču esat izvesti uz mūžu!» Zvirbuļos jutos nevēlama, tur palikšanas man nebija. Visi tuvākie radi izsūtīti vai emigrējuši uz Rietumiem. Iekārtojos skolas internātā, kur nodzīvoju līdz vidusskolas izlaidumam – četrus gadus. Tolaik pirmajā laikā kā bērns atkal sāpīgi pārdzīvoju pusbada sajūtu. Launagā citi ēd no mājām paņemtos lauku labumus, bet es tik saku, ka man ēst negribas. Māte no Urāliem skolotājai Alksnei atsūtīja sviestu un žāvētas zosis. Viņa tad man nopirka mācību grāmatas. Skolas virtuves saimniece uzlika šķīvī to, kas kopgaldā palika pāri. Tā arī pirmo ziemu izturēju. Nākamajās vasaras brīvdienās, jau kolhozā strādājot, nopelnīju skolas brīvpusdienas. Par Eduardu, kas padomju laikā saimniekoja Zvirbuļos, varu piebilst, ka viņš lielo saimnieka māju pagastam it kā atpirka par četrsimt rubļiem. Atjaunojoties Latvijas valstij, šajā sakarā tiesājos sešus gadus, tomēr Eduards dokumentos palika kā labticīgs mājas pircējs. Viņu pašu gan nospēra zirgs. Jāteic, ka šīs ģimenes liktenis ir bēdīgs.
Vecmāmiņa – hokeja fane
1958. gadā atgriezās vecāki un brālis. Lai gan mums ļoti gribējās dzīvot kaut kalpu mājā Ezerē, to tomēr neļāva. Teica, ka tādā gadījumā būšot jābrauc atpakaļ uz Sibīriju. Tā nonācām pie Jelgavas Cenu pagasta Mazsilgraužos, kas ir blakus tagadējai LLU Mušķu zirgaudzētavai.
Pēc labu paziņu ieteikuma iesniedzu dokumentus augstskolā Zooinženieru fakultātē. Man pašai gan bija vēlēšanās studēt pārtikas tehnologos, bet vajadzēja saprast, ka ar savu biogrāfiju tur netikšu. To, ka esmu bijusi izsūtīta, līdz pēdējām nezināja arī manas ilggadējās kolēģes LLU Augu un kukaiņu vīrusu slimību laboratorijā Pārlielupē, Strazdu ielā. Vīram Ēvaldam, ar kuru iepazinos augstskolā otrajā kursā un apprecējos 1962. gadā, protams, to teicu. Viņa ģimene Vidzemē gan izsūtīšanās necieta, taču Ēvalds vienmēr ir bijis vairāk par mani nacionāli noskaņots un tagad darbojas Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» valdē. Pati vairāk laika veltu mazbērniem, kas mums ir pieci. Tagad sevišķi iznāk interesēties par hokeju, ko ar lielu aizrautību spēlē mūsu desmitgadīgais Dāvis.
Ja padomā, kas tolaik izsūtījuma grūtībās man ir palīdzējis izdzīvot, tad, manuprāt, tas ir optimisms un ticība Dievam. Baznīcā gan eju tikai pa svētkiem, bet lūgšanas skaitu itin bieži. Vienmēr esmu centusies saglabāt to optimistisko paļāvību un cerību: «Gan būs labi!» Tā palīdz arī tagad, kad Irākā sācies karš. Galvu augšā, un viss!
