Kopš ceturtdienas nakts, kad ASV vadītā koalīcija sāka militāru triecienu pret Irāku, starptautiskās tiesības kļuvušas par brīvi interpretējamu dokumentu paketi ar rekomendējošu saturu, kas nav juridiski saistošs pasaules varenajiem.
Kopš ceturtdienas nakts, kad ASV vadītā koalīcija sāka militāru triecienu pret Irāku, starptautiskās tiesības kļuvušas par brīvi interpretējamu dokumentu paketi ar rekomendējošu saturu, kas nav juridiski saistošs pasaules varenajiem. Diemžēl ASV piedāvātā «reālpolitika» ņēmusi virsroku pār starptautisko tiesību normām un ANO Drošības padome turpmāk varēs uzturēt tikai ilūziju par balansu starp spēku samēru pasaules politikā un likumību. Proti, no vienas puses, mēs varam runāt par ASV politisko gribu, bet, no otras, tikai par ANO Drošības padomes impotenci, jo nedz Francijas, nedz arī Krievijas kā pastāvīgo Drošības padomes dalībvalstu pretestība nav tik pārliecinoša, lai, aizstāvot starptautiskās tiesības, šīs valstis būtu gatavas sabojāt attiecības ar Vašingtonu. Līdz ar to visa pasaule ir cietusi vērienīgu sakāvi, jo gadu desmitiem veidotā starptautisko tiesību sistēma nebija pietiekams iemesls, lai Bušs izvēlētos diplomātisku risinājumu Irākas krīzei. Es nepiekrītu Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka ar Saeimas ārkārtas sēdē pausto atbalstu piedalīties miera nodrošināšanas operācijās Irākā ir pieņemts lēmums par mieru.
Kaut vai tādēļ, ka neviens karš nevar būt taisnīgs, jo taisnīgi karot nemaz nav iespējams pat tad, ja to darām taisnības vārdā. Šo aforismu laikam nevar apstrīdēt, jo pasaules vēsture ne vienreiz vien apstiprinājusi, ka karā uzvarētāju nav. Acīmredzot tieši tādēļ pasaules sabiedrība pašlaik sašķēlusies divās daļās, no kurām absolūtais vairākums nostājies pret karadarbību Irākā. Pēc Baltā nama atklātībā paustās informācijas, ASV un tās sabiedroto ceturtdienas naktī sākto ofensīvu atbalsta tikai 44 valstis, tai skaitā arī visas trīs Baltijas valstis, taču, kā izrādās, šim sarakstam nevar ticēt, jo Čehijas prezidents Vaclavs Klauss jau ceturtdien uzsvēris, ka viņu valsts neietilpst ASV vadītajā koalīcijā, kaut gan tā ir iekļauta to valstu sarakstā, kuras paudušas atbalstu karadarbības uzsākšanai. Visas pārējās pasaules valstis ir norobežojušās no ASV ofensīvas un pauž nožēlu par to, ka karadarbība ir sākta bez ANO Drošības padomes mandāta. Turklāt nevar aizmirst, ka politiķu paustais valstiskais atbalsts karadarbībai nebūt nenozīmē arī nāciju atbalstu. Par to liecina plašās demonstrācijas lielā daļā pasaules valstu, aicinot pārtraukt militārās operācijas un neiegādāties ASV ražotās preces.
Žēl, ka Latvija šoreiz pārsteidzīgi pievienojusies ASV vadītajai koalīcijai, neuzklausot savus Eiropas partnerus un nerespektējot starptautisko organizāciju nostāju (ANO, NATO, ES). Uzklausot ASV «neoficiālo aicinājumu», esam kļuvuši par Buša ģeopolitisko interešu upuriem. Ne velti pretkara demonstrācijās ASV varam vērot plakātus ar uzrakstiem «Ādolfs Bušs» vai «Josifs Bušs», kas pietiekami spilgti demonstrē starptautiskās sabiedrības attieksmi pret karu Irākā. Nožēlojami, ka esam aizmirsuši par saviem patiesajiem sabiedrotajiem ES Vāciju un Franciju, ar kuru atbalstu turpmāk vajadzēs celt Latvijas labklājību tepat Eiropā.
Vēršoties pret Irāku, ASV pasaulē ir sākušas desuverenizācijas procesu, par kura nākamajiem upuriem var krist ar kodolarsenālu bruņotā komunistiskā Ziemeļkoreja, brīvības sala Kuba un pārējās citādi domājošās valstis, jo Bušs visai skaidri pateicis, ka ASV ģeopolitiskajām interesēm ir pakļauti visi pasaules reģioni. Un šīm interesēm ir visai maz sakara ar atbruņošanos, jo būtībā Huseins ļoti labi apzinājās, ka viņa dienas ir skaitītas, tādēļ ir naivi aizbildināties ar argumentiem par Irāku kā potenciālo Tuvo Austrumu reģiona agresoru. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka Huseins kaut vai negribīgi, taču piekrita visām ANO ieroču inspektoru prasībām, kas bija pietiekams pamats krīzes risinājumam diplomātiskā ceļā. Tomēr šāds notikumu scenārijs neatbilda štatu «reālpolitikai», kurā karš bija ieprogrammēts kā nenovēršams.
No tā varam secināt, ka turpmāk ASV ar pārējās pasaules interesēm rēķināsies vēl mazāk, nesot jeņķu liberālo demokrātiju pasaulē gluži kā Krusta karu laikā eiropieši uz Tuvajiem Austrumiem nesa kristietību, kas tur nevienam nebija vajadzīga. Gluži tāpat ir ar ASV demokrātiju, kas Irākas kurdiem un arābiem ir pietiekami sveša, lai viņi ar ieročiem rokās būtu gatavi cīnīties par to. Tādēļ Irākas krīzes risinājums var ievilkties ilgstošā pilsoņu karā līdzīgi kā Afganistānā, kur karš kļuvis par cilvēku ikdienu kopš PSRS un ASV nolēma kārtot savstarpējos rēķinus šīs valsts teritorijā.
