Karš nevienam nav patīkams. Un tomēr, kādēļ vieni aizstāv karu, bet citi ne. Man tādu jautājumu uzdeva kāds bērns – kāpēc vieni var bruņoties, bet citi ne?
Karš nevienam nav patīkams. Un tomēr, kādēļ vieni aizstāv karu, bet citi ne. Man tādu jautājumu uzdeva kāds bērns – kāpēc vieni var bruņoties, bet citi ne? Lai taču viņi (tie citi) taisa ieročus uz nebēdu, viņi taču nevienu neaiztiek. Arī kāds vīrietis, liekas, kaut kur Rīgā sapulcēšanās vietā, uz jautājumu, kāpēc atnācis ar ziediem (vainagu) un ko viņš domā par karu, atjautāja: «Bet kāpēc citi var brīvi bruņoties un citi ne?»
Bērnam es paskaidroju ar kādu piemēru. Ģimenē tēvs nēsā ieroci tādēļ, ka ir policists. Dēlēns, apskauzdams tēvu, reiz ieminējās, ka arī viņš gribot ieroci – būšot demokrātiska ģimenīte. Iedomājieties, ka tēvs dēlam nopērk revolveri, un prieka varas skurbumā viņš šauj ne tikai pa stabiem un vārnām, bet triec lodes gājputnos, kaimiņa sunī un arī kaķus nesmādē… Ko iesāks zēns ar pielādētu revolveri, jau paaudzies un gudrībās pieņēmies?
Uz Zemes jābūt kaut kādai kārtībai, patīk mums vai ne, un nevar ļaut kuram katram iegādāties ieroci, lai ar to sāktu neprognozējamo. Esmu pret karu. Pret asinsizliešanu. Esmu par gudru un saprātīgu risinājumu, bet, ja visi varianti izsmelti…
Austra Lielvircavā
