Samojeds Vasja tupēja uz faktorijas veikala augstā sliekšņa, aiz noguruma stīvām rokām apkampis televizoru.
Samojeds Vasja tupēja uz faktorijas veikala augstā sliekšņa, aiz noguruma stīvām rokām apkampis televizoru. Līdz atvēršanai vēl bija pusstunda. Kad beidzot viņš iekļuva veikalā, nolicis TV kasti uz letes, Vasja sāka skaļi sūdzēties, ka iesmērēts sabojāts televizors: slēdzis visus kloķīšus un pogas, bet bildes kā nebijis, tā nebijis. «Paga, paga,» iebilda pārdevēja, «tu taču dzīvo tur, aiz gatera?» «Nu, jā,» neizpratnē atbildēja ņencs. «Bet tajā ielā taču nav elektrības!» «Nava gan, nav…»
Pieminēto nedaudz anekdotisko un vienlīdz skumjo notikumu piedzīvoju Jamalas pussalā, Sibīrijā. Tas bija «attīstīta sociālisma» ziedu laikos. Biju satriekts, ka ļoti līdzīgu situāciju iznāca novērot tepat, Latvijā, Saldus rajona Zvārdes pagastā. Tas bija aizvakar – dienā, kad visā valstī karogi bija uzvilkti pusmastā vai arī pie tiem plīvoja sēru lentes. Ciemojos Austras Ārijas un Anatolija Polozovu ģimenē, kas kā «sabiedrības pamatšūniņa» tika izveidota vairāk nekā pirms pusgadsimta Sibīrijā, tālajā Omskas apgabalā.
Par tvaika dampi – pie velna vecmāmiņas
Austras Ārijas vecāki dzīvoja Zvārdes pagastā lielas, pamatīgas lauku mājas vienā galā, otrā saimniekoja Ārijas tēvabrālis. Apstrādāja zemi un nodarbojās ar nelielu rūpalu, ko nodrošināja Ārijas tēvam piederošais tvaika dampis. Ar to darbināja dzirnavas un gateri, tika apstrādāti apkārtējo zemnieku izaudzētie lini. Rudeņos ar dampi un kuļmašīnu tika apbraukāti kaimiņi, kuriem bijusi labība kuļama.
Kad 1944. – 1945. gada ziemā tuvojās fronte, ģimene līdz pēdējam brīdim palika uz vietas, taču, kad kanonāde bija kļuvusi pavisam draudīga, tomēr devās bēgļu gaitās Kurzemes iekšienē. Pēc vairākiem mēnešiem atgriezušās, abas ģimenes piedzīvoja postažu. Senču mājas bija nodedzinātas, dzirnavas un tvaika dampis sabombardēti. Bija jāsāk no nulles, no nekā. Tomēr latviešu zemnieks, ja vien ir zemes pleķītis, vienmēr pratis sevi pabarot, turklāt Ārija tikusi sūtīta skoloties netālajā Saldus tehnikumā, lai kļūtu par zootehniķi. Meitene bija tikusi līdz trešajam kursam, kad pienāca 1949. gada 25. marts, diena, kas Ārijas un viņas vecāku dzīvi pagrieza uz bezgalīgi tālajiem Austrumiem – uz Sibīriju. Ģimenes galva mēģināja nesamierināties, centās panākt, lai paskaidrotu deportācijas iemeslu, jo viņam pašam izsūtījums šķita neloģisks, absurds, jo saimniecība taču tikusi karā izpostīta. Uz to «tautas komisāru» attiecīgajās instancēs ticis atcirsts: lai arī sabumbots un ugunsgrēkā cietis, kulaks vien tu esi bijis, jo ekspluatēji cilvēkus; turklāt pietiktu ar tvaika dampi vien, lai tevi aizsūtītu pie velna vecmāmiņas un vēl tālāk.
Var sacīt, ka ģimenei tomēr zināmā mērā paveicās: meitene varēja mācīties un pabeigt tehnikumu Omskā. Pēc tam viņu norīkoja darbā kādā taigas ieskautā kolhozā. Tur par piena uzskaitvedi strādājis brašs sibīrietis Anatolijs. Viņam nebija īpaši daudz ko skaitīt, jo izslaukumi bija zemi. Ko var izspiest no lopiņa, ja visu dienu govs vergojusi, iejūgta ecēšās? Vakarā bija labi ja vien pāris litru. Kā no «Staļina govs» – kazas. Jaunieši apprecējās. Tikai pēc tam, kad «tautu tēvs» jau bija pārcēlies no Kremļa uz mauzoleju, Ārijai bija ļauts atgriezties dzimtenē. Izsūtījumā bija pavadīti astoņi gadi, vēl trīs pagāja, iekams jaunā ģimene saposās uz Latviju.
Būtībā jau vairs nebija māju, kurp atgriezties. Vajadzēja dzīvot dažādās vietās Saldū un pilsētas apkārtnē. Ārija dabūja pieņēmējas darbu šķirnes dzīvnieku sagādes kantorī Ūķos, vēlāk strādāja Saldus labības pieņemšanas punktā, veļas mazgātavā. Vīrs Anatolijs, atstājis dzimto Sibīriju, pārkvalificējās par profesionālu celtnieku, strādāja Kuldīgas PMK. Uz šo Kurzemes pilsētu ģimene arī pārcēlusies, kad tur tika piešķirts dzīvoklis. Tikai 1995. gadā, kad bijusī padomju armija atstāja Latviju, Ārija stingri apņēmās atgriezties tēva mājās Zvārdē. Dzimtās vietas viņai bija grūti pazīt. Kādreiz 26 hektāru lielās saimniecības lauki aizauguši ar krūmiem un kroplīgu mežu, nebija saglabājusies neviena būve. Un tomēr nekur citur kā vien dzimtajā vietā Ārija izšķīrās vadīt mūža vakaru.
Majors liek griezties tanka skrituļiem
Aiziedams pensijā, Anatolijs no bijušās darbavietas saņēma celtnieku vagoniņu. Tas uz vairākiem gadiem kļuva par mājām. Tikai pirms divām ziemām iegādāta pārvietojama guļbūve, kas, nostatīta uz kādreizējās dzīvojamās mājas pamatiem, aizņem tikai kādu ceturto daļu no tiem. Vagoniņš, laika zoba saēsts, nu kalpo par lopu ķēķi. Taču nu sētā ir vēl vairākas celtnes. Būdams celtnieks, Anatolijs ar savu senču gudrību un tikai ar cirvi vien guļbūves tehnikā uzcirtis kūti un pirtiņu, bet siena un malkas šķūnis darināts no zedeņiem. Arī dzīvojamās mājas pieticīgais interjers tapis no vispieejamākā materiāla – koka. Silta omulība valda nelielajā dzīvojamajā istabā, kur stūrī dīvainā vāzē slienas sausu ziedu kompozīcija. Par vāzi kalpo no akas izcelta metrīga lielgabala lādiņa misiņa čaula.
Šādas mantas – granātu, lādiņu, nesprāgušu aviācijas bumbu – apkārtnē esot pārpārēm, katru gadu «augot laukā» no zemes. Ko darot, ja gadās lādiņus uziet? Atrokot, panesot maliņā un ziņojot sapieriem. Tie Piezaros esot bieži viesi, pat biežāki nekā beidzamajā laikā «apsēdušie» žurnālisti, kas, neparastuma vilināti, līdzīgi «Ziņu» korespondentam, mēdz ierasties bez uzaicinājuma. Viņi cenšas pierunāt objektīvu priekšā pozēt Majoru. Tas ir vērsis, kas veic pirms tam zirgu debesīs uzbraukušās ķēvītes pienākumus. Ragulopu jūdz ūdens mucā un ratos. Kad vāģi pirkti, tiem bijuši riteņi ar riepām, taču, kad braukts mantai pakaļ, iepriekšējie saimnieki riepojumu noskauduši un nu par riteņiem kalpo Zvārdes apkaimē izplatītākie tanku skrituļi.
Kastrāts Majors miermīlīgi sadzīvo zem viena jumta ar slaucamu govi un pāris suķiem. Vienkārša, 21. gadsimta Latvijai samērā raksturīga naturālā saimniecība. Tomēr – ne gluži. Jo atšķirībā no citām Piezari ir to 435 Latvijas sētu vidū, kur ne tikai pieticīga pārticība, bet pat elektrība ir vēl nepiedzīvota greznība.
Skumjās sveču liesmas
Civilizētajā pasaulē sveču gaisma uzvēdī romantiskas noskaņas. Piezaros iedzīvotājiem sveces nozīmē tikai progresu attiecībā pret skalu gaismu. Veļu laikā un ziemā Ārija un Anatolijs dodas pie miera un ceļas tāpat kā vasarā – ar saulīti. Tikai ziemā tas notiek jau ap pulksten četriem pēcpusdienā. Tiesa, tika iegādāts arī civilizācijas nākamā posma sasniegums – «sikspārņa» tipa vējlukturis. Taču jauna ķibele: kur dabūt petroleju?
Saikni ar ārpasauli nodrošina radioaparāts, kas pārtiek no baterijām. Tās jāpērk katru nedēļu. Uz tuvējo miestiņu, Striķiem, tik un tā jādodas reizi nedēļā. Ja ceļš nav izšķīdis, turp Ārija brauc ar vecvecu žigulīti. Uz veikalu, uz pastu pēc pensijas un avīzēm. Šādus braucienus viņa dēvē par došanos pēc vecām ziņām. Lasa par citu jau aizmirstiem notikumiem, smejas par valdības ģeķībām, pat nenojaušot, ka nedēļas laikā arvien jau pastrādātas jaunas. Avīzes abi vecīši pārlapo labprāt, jo tās ir vienīgais laika kavēklis starp mājas soli. Visiecienītākā esot «Lauku Avīze», tikai skumji ir pārlūkot televīzijas programmu. Tā tiek studēta rūpīgi jo rūpīgi, atzīmējot to, ko labprāt varētu noskatīties, ja būtu elektrība.
Ak, elektrība! Kuldīgā dzīvojot, tās vērtība netika turēta pietiekami augstu. Kā pašsaprotamas sadzīves lietas dzīvoklī bijusi gan veļas mazgājamā mašīna, gan ledusskapis un, protams, televizors. Nu jau būs nodzīvoti astoņi gadi gluži kā toreiz Sibīrijā – sveču gaismā vien. Pagastvecis Imants Džulis ieteica rakstīt «uz Rīgu», prasīt, lai pievelk strāvu. Esot atbraukuši meistari no «Latvenergo», paskatījušies, pamērījuši un noteikuši: lai maksā 10 404 latus, un elektrība būšot. Ārijai šādu skaitli nav viegli pat prātā paturēt, kur nu vēl šādu summu sakrāt. Tādēļ viņa uzmanīgi klausās radio, kas beidzamajās dienās daudz runā par to, ka valstij vajag 3,2 miljonus latu, lai elektrificētu līdz šim apdalītās Latvijas nomaļākās viensētas. Ka patiesībā nemaz nevajag tik daudz naudas, bet tikai sakarīgu likumu, kas «tos pašus vēžus» saliktu pa citām «kulītēm», tas ir, lai būtu formāli iespējams nenoplēst pēdējo kreklu viensētu iemītniekiem.
Zvārdes pagasta Padomes priekšsēdis Imants Džulis nav noskaņots pārlieku optimistiski, tomēr viņš domā, ka tuvākajos gados četros gaisma varētu tapt arī Polozovu mājās. Jo, lūk, pēc krievu armijas aiziešanas līdz tam cilvēku un dievu aizmirstajam pagastam dūšīgi palīdzēts. Pērn valsts investējusi 100 000 latu galvenās augstsprieguma elektrolīnijas ierīkošanai, pievadot zemsprieguma strāvu arī astoņām deviņām saimniecībām. Pirms tam cauri bijušā aviācijas mērķpoligona teritorijai uzbūvēts ceļš uz Auci, šim nolūkam valsts bija piešķīrusi 800 000 latu. Tās esot patiešām ievērojamas investīcijas, ja ņem vērā to, ka pagasta kopējais budžets nepārsniedz 75 000 latu gadā. Ar šo summu, protams, ir daudzkārt par maz, lai pienācīgi palīdzētu ap 400 pagasta iedzīvotājiem, kas turklāt pārsvarā koncentrēti apmēram 4000 hektāros ap Striķiem, bet pārējā bijušā aviācijas poligona teritorijā – ap 20 000 hektāros – iedzīvotāju blīvums nesasniedz pat divus cilvēkus uz kvadrātkilometru. Visa infrastruktūra tādēļ koncentrēta gandrīz vienuviet, tajā pašā laikā kādreizējā poligona teritorijā, piemēram, ceļi, tīšām tika sagandēti ar militāro transportu, lai tur neiemaldītos civilpersonas.
Tāds, lūk, skumjš stāsts Latvijai tik skumjā dienā – 25. martā – bija jāuzklausa. Žēl, bet bēdīgākais tajā laikam ir tas, ka Polozovu ģimene, lai kā vēlētos, pieticīgajā sveču gaismā nespēj saskatīt daudz skandētos «jaunos laikus». Viņus liktenis kā magnēts arvien ir iemanījies atsviest atpakaļ, vecajos.
