Dziesmu esam pieraduši dēvēt par tautas gara spēka iemiesotāju, deja tādā pašā mērā liecina par dzīves spēka pārpilnību – pāri malām kūsājošu gluži «taustāmu», ķermenisku vitalitāti.
Dziesmu esam pieraduši dēvēt par tautas gara spēka iemiesotāju, deja tādā pašā mērā liecina par dzīves spēka pārpilnību – pāri malām kūsājošu gluži «taustāmu», ķermenisku vitalitāti. Uzlūkojot staltos, nenokausējamos danča griezējus, kuriem ilgs un ātrs solis ir nieks, gūstu pārliecību – šai tautai tik drīza izmiršana nedraud. Tā dejas vietu tautas mākslas vērtību hierarhijā skaidro Vilis Ozols. Un atziņu iemieso desmitiem darbu: latviešu un cittautu folkloras apdaru vai gluži internacionāli atpazīstamu sadzīvisku dejisku «pastāstu», kuru izteiksmei nekad nav trūcis skaidrības un vienkāršības, tāpat kā to autora balsij – skaļuma un prasīguma. Tādu mēģinājumos to iepazinušas vairākas Zemgales dejotāju paaudzes, kas ar skolotāja dejām turpina iepazīstināt skatītājus Latvijā un aiz tās robežām. Viļa Ozola veidoto latviešu danču skaits vien sniedzas pāri septiņdesmit. Pieskaitot pārējās, deju kopskaits tuvs jubilāra gadu skaitam – astoņdesmit.
Pagājušonedēļ Vili Ozolu dzimšanas dienā sveica Sv.Annas draudze (jubilāra sabiedrisko pienākumu vidū ir aktīva darbošanās draudzes padomē). Rītvakar kultūras namā «Rota» no tuviem un tāliem sveicējiem Vilis Ozols uzklausīs suminājumus ne vien astoņdesmitajā dzimšanas dienā, bet kopā ar kundzi Veru – zelta kāzās.
Viļa Ozola dzimtā puse ir Valgunde. Tēvam piederējuši deviņi hektāri bijušās cirsmas, un, kā darbā «Vilis Ozols – Zemgales danču meistars», raksta Mārīte Skrinda, celmainās, grūti apstrādājamās zemes dēļ citi tās puses iemītniekus esot iesaukuši par «čūsku dūrējiem». Taču žēloties nekad neesot bijis Ozolu dabā. Ne toreiz, kad skopie deviņi hektāri barojuši veselas septiņas mutes, ne tagad, kad «no tiem Valgundes «čūsku dūrējiem» Vilis Ozols izsities diezgan tālu».
Pēc mācībām dzimtā pagasta četrgadīgajā un Kalnciema sešgadīgajā pamatskolā Vilis Ozols 1940. gadā iestājas Jelgavas 2. ģimnāzijā, pēc tam – Jelgavas Skolotāju institūtā, jo sapņo kļūt par skolotāju, bet mācības 1943. gada 22. martā pārtrauc iesaukšana vācu armijā.
Karš jaunapmācītajam kareivim beidzas Miķeļtornī Kurzemē. Ceļā uz mājām viņu un biedrus sagūsta sarkanarmieši un nosūta kanāla atjaunošanas darbos uz Karēliju. Pēc gada kopā ar citiem dienesta vecuma baltiešiem viņu ieskaita padomju armijas «strojbatā». Turpmāko dzīves ceļu Vilis Ozols izvēlējies tieši tur – Ļeņingradā dislocētajā rotā, kuras uzdevums bija remontēt ēkas. Plašākas pašdarbības iespējas nākamajam danču meistaram ļāva atcerēties un papildināt Skolotāju institūtā sākto izglītošanos (tai skaitā Jēkaba Mediņa mūzikas stundas, no kurām gan, kā pats tagad ar nožēlu atzīst, esot bēguļojis). Muzicēšanu un dejošanu rotā atbalstījis tās komandieris – pat piešķīris papildu brīvu laiku. Savukārt Gorkija kultūras pils horeogrāfijas studijā klasisko deju, raksturdeju, seno balles un sadzīves deju pamatus Vilim Ozolam esot ierādījušas bijušās Marijas teātra balerīnas.
Jelgavā Vilis Ozols atgriežas 1950. gadā. Pēc pāris gadiem, vadot deju kolektīvu pilsētas kultūras namā, iecer pirmās dejas. Šai laikā sākas turpmākā ilggadējā sadarbība ar komponistu Rūdolfu Šteinu – Viļa Ozola deju mūzikas galveno autoru. Lai uzskaitītu visas Viļa Ozola radītās dejas (tai skaitā tās, kuru iestudēšanu daudzajos deju svētkos autors pārraudzījis kā virsvadītājs), par maz būtu arī ar krietni vairāk vietas, nekā šīm rindām atvēlēts. Tas pats sakāms par viņa dibināto un/vai vadīto deju kolektīvu plašo pulku. Nosauksim tikai dažus – viņa lielākās radošās «laboratorijas»: «Jaunība» (1960. – 1970.), «Lielupe» (1970. – 1985.), «Diždancis» (1978. – 1983.), «Laipa» (1994. – 2000.).
Ja līdztekus garā radošā mūža ražīgumam meklējam jauninājumus, ko latviešu horeogrāfijas vēsturē atstājis Vilis Ozols, – viņš tajā iegājis kā viens no pirmajiem sižetisko deju autoriem un kā pirmais, kas dejas priekšnesumu programmu veidoja kā mākslinieciski viengabalainu koncertiestudējumu.
***
Vilis Ozols
Jelgavas rajona deju kolektīvu virsvadītājs, horeogrāfs, dejas pedagogs, mūziķis.
Dzimis 1923. gada 20. martā Jelgavas apriņķa Valgundes pagasta Mežgaļos sīkzemnieka ģimenē.
71 latviešu dejas (jaunrades dejas un tautas deju apdares) autors.
No 1965. līdz 2001. gadam lielajos deju svētkos iestudēts 17 viņa deju.
1988. gadā piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums, 1997. – Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīme, 2000. – Jelgavas Goda zīme, 2001. – Kultūrkapitāla fonda ikmēneša mūža stipendija.
***
Citi par viņu
Komponists Raimonds Pauls:
«Man liekas, viņā koncentrējas viss, kas raksturīgs latvietim, – cilvēks atklāti pasaka, ko domā, dzied un dejo, ko grib. (..) omulīgs, dzīvespriecīgs, cenšas jautrību nest cilvēkos. Prīmā! Man viņš ļoti patīk.»
Laikraksts «Antwerpse Morgen» (par V.Ozola audzēkņu piedalīšanos 26. vispasaules tautu mākslas festivālā Beļģijā 1984. gadā):
«Ja festivālā būtu nodibināta vissimpātiskākā dalībnieka balva, to noteikti piešķirtu ansamblim «Diždancis» no Latvijas.»
Dejas kritiķis Eriks Tivums:
«Vilis Ozols daudzināts par bagātās Zemgales deju ķēniņu. Viņš ieaudzis dzimtajā novadā, kā reti kādam ļauts. Ar savām dejām, kas ataino cilvēka mūža un viņa darba svarīgākās norises, ar savu Ozolu deju dinastiju, kas pie skolotājiem Ozoliem durvis uz dejas pasauli atvērusi simtiem bērnu un jauniešu(..). Ar savu klātesamību, možumu, smaidu un jokiem, ar savām zināšanām.»
Režisore Ilze Vazdiķe:
«Viņš prot domāt telpā – daudzdimensionāli. Viņš lika man saprast, ka kustība nav skaista vai neglīta, ka tā var būt tikai patiesa vai nepatiesa. (..) Es apbrīnoju šo cilvēku par viņa ideju plašumu un bagātību, izcilo fantāziju. Vēl es saprotu, ka katrai tautai ir sava kustību valoda, savs ritms. Tā nav tikai muzikālā ritma izjūta, tas ir domāšanas ritms. Tā ir pauze, arī klusums. Arī katram laikam ir sava kustību valoda un kustību domāšana.»
