Valsts prezidente, vizītes laikā Eiropas vidienē saķērusi vīrusu infekciju, otrdien pastarpināti uzrunājot pie Brīvības pieminekļa sapulcējušos politiski represētos, pauda cerību sagaidīt no deportāciju organizētājiem «atvainošanos par nodarīto».
Valsts prezidente, vizītes laikā Eiropas vidienē saķērusi vīrusu infekciju, otrdien pastarpināti uzrunājot pie Brīvības pieminekļa sapulcējušos politiski represētos, pauda cerību sagaidīt no deportāciju organizētājiem «atvainošanos par nodarīto». Visu cieņu prezidentei, tomēr «cerēt» var kaut līdz izsīkumam, no tā nekas nemainīsies. Vismaz pats no sevis noteikti ne.
Kas tad bija «organizētāji» un cik viņu palicis mūsu vidū? Ja daži vēl ir – ko var līdzēt kāda nevarīga sirmgalvja publiska atvainošanās? Zinu vīru, kas salīdzinoši ne tik sen, atcerēdamies jaunības dienu gaitas, mēdza stāstīt, ka bijis viens no pirmajiem komjauniešiem Latvijā, tādēļ ieskaitīts tā dēvētajā «iznīcinātāju vienībā». Viņa uzdevums esot bijis ar plinti apsargāt vezumos sasēdinātos «kulakus», eskortējot viņus uz tuvējo dzelzceļa staciju. Tagad vecais vīrs, šķiet, pat gulētiedams nenosien latvisko prievīti. Viņš joprojām ir valodīgs, taču no viņa atmiņas nezin kā «izdzēsušās» tās epizodes, par kurām viņš tik spilgti stāstīja vēl pirms gadiem divdesmit. Viņš visbiežāk sastopams nacionāli noskaņotu ļaužu vidū.
Arī bijušo represēto Latvijā kļūst arvien mazāk. Un tomēr viņu joprojām ir «par daudz», lai valsts spētu, gribētu vai tai būtu izdevīgi uzņemties par viņiem pienācīgas rūpes. Galu galā var jau apšaubīt, vai valstij vispār būtu pienākums kaut ko vēl darīt viņu labā: iespēju robežās šiem cilvēkiem atdoti īpašumi (cik nu no tiem palicis pāri), ļauts par zemāku cenu pārvietoties ar sabiedrisko transportu, viņi var justies mazliet aizsargātāki par pārējiem trūcīgajiem iedzīvotājiem, ja nepieciešama medicīniskā palīdzība. Taču joprojām var jautāt – vai no Latvijas valsts drīkstētu prasīt kaut ko vēl vairāk? Domāju, jā. Daudz vairāk. Taču tas nenozīmē tikai materiālos labumus. Drīzāk morālu atbalstu, sapratni.
Ideāli būtu, ja mūsu valsts nevis gaidītu pamostamies lielā kaimiņa sirdsapziņu, bet pati censtos pieprasīt no bijušās Padomju Savienības tiesību (un pienākumu) pārmantotājas Krievijas, lai tā atlīdzina gan par morālo, gan fizisko, gan arī materiālo kaitējumu. Taču to gribēt kļūst ar katru gadu bezcerīgāk. Pat neņemot vērā to, ka «cerības» paudusi prezidente: «Mūsu valsts (..) nespēs kompensēt cilvēkiem viņu sagandētos likteņus, sāpes par zaudētajiem bērniem, mātēm, sievām, vīriem un dēliem. Tas nav nekā atmaksājams. Vēl traģiskāk ir tas, ka līdz pat šai dienai neesam sagaidījuši atvainošanos no tiem, kas ir morāli atbildīgi par šiem noziegumiem, līdzīgi kā to pirms dažām dienām Berlīnē pauda Vācijas prezidents.»
Ar gaidīšanu vien neko nepanāksim. Atvainošanās ir jāpieprasa – skaļi un no starptautiskām tribīnēm. Diemžēl divpadsmit gados mūsu politiķi par to labākajā gadījumā ir tikai vārgi šļupstējuši, bet pārsvarā atgaiņājušies no represēto atgādinājumiem kā no uzmācīgām mušām. Faktiski aizvadītā otrdiena pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas represēto rīkotajā pasākumā bija pulcējusi tik daudz politiķu. Vai tas nozīmētu kaut ko vairāk par viņu vēlēšanos «parēgoties», lai gūtu elektorāta simpātijas savu kārtējo ambīciju īstenošanai (gaidāms taču tautas balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā)? Diezin vai ir pamats prognozēt, ka līdz ar viņu piedalīšanos represēto gājienā un mītiņā par vienu no pašreizējās valdības ārlietu «prioritātēm» kļūs austrumu kaimiņa «ietekmēšana». Tomēr cerīgajiem vēlos pajautāt – nu un kas tad mainīsies, ja Krievija atvainosies gan par operāciju «Krasta banga» (tāds kodēts nosaukums bija 1949. gada deportācijām), gan par Baigo gadu un arī vēlākajām represijām pret latviešu tautu?
Starp citu, lai arī kā tagad interpretētu pagātni, nedrīkst aizmirst, ka deportēti, lēģeros nomocīti bija arī ebreji, igauņi, ukraiņi, tatāri – daudzu tautību cilvēki, viņu vidū arī krievi. Pieņemsim, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzkāps augstā tribīnē un, pie krūtežas sizdams, pateiks: «Sorry!» Lai saprastu arī visas pārējās tautas, kurām PSRS bija nodarījusi pāri. Vai izjutīsim gandarījumu un atviegloti nopūtīsimies?
Vai lielāka jēga nebūtu no kaut kā cita, kas arī neprasa lielus materiālus tēriņus? Piemēram, ja iemācītos sacīt arī «B», ja jau ir pateikts «A»: ja darītu zināmus tālo gadu pašmāju pāridarītājus, nodevējus, ziņotājus un iznīcinātājus. Līdz šim viņu vārdi tiek noklusēti, aizbildinoties ar viņu bērniem, kuriem par vecāku grēkiem nebūtu jāatbild. Jāatgādina, ka neviens šādu atbildību no viņiem nav tiesīgs prasīt. Taču sabiedrībai ir tiesības zināt to personu vārdus, kuru dēļ laupītas dzīvības un izārdīti likteņi. Ļoti daudzos, pārāk daudzos gadījumos «uzrādītāji», «stukači», provokatori bijuši gan tuvākie kaimiņi, gan (ne)draugi, gan citi, kas bija gatavi kļūt par komunistu pakalpiņiem tikai un vienīgi savtīgu motīvu dēļ. Varbūt nevajadzētu viņus ne tiesāt, ne nomētāt ar akmeņiem. Pietiktu ar viņu vārdu publiskošanu.
Diemžēl pašu bijušo politiski represēto personu vidū nav vienprātības. Vairums viņu nopūšas un samierinās ar «likteni», tomēr netrūkst arī tādu, kas uzskata, ka pagātnes rēgus nav vērts atsaukt. Tikai samērā neliela viņu daļa ir pilsoniski aktīva. Kam taisnība? Jārod atbilde uz šo jautājumu, lai varētu precīzi definēt prasības gan savai valstij, gan Krievijai.
Bet gandrīz droši zināms, ka jebkuras prasības vien atsitīsies pret Kremļa mūriem. Tādēļ nekas cits neatliks, kā mūsu valstij, pašiem darīt daudz vairāk nekā līdz šim to savu pilsoņu labā, bez kuriem nebūtu ne neatkarīgās Latvijas, ne tās valdības. Necerot uz kaut kādiem labumiem ne no Austrumiem, ne Rietumiem. Runa ir par valsts attieksmi pret politiski represētajiem – ne tikai plašos masu pasākumos pāris reižu gadā, bet ikdienā, Saeimas un valdības sēžu zālēs.
