Grūti laiki atnākuši tiem invalīdiem un pensionāriem, kas vēl var atļauties nopirkt avīzes vai skatīties televīziju.
Grūti laiki atnākuši tiem invalīdiem un pensionāriem, kas vēl var atļauties nopirkt avīzes vai skatīties televīziju. Jāizlemj ļoti svarīgs jautājums – stāsimies ES vai dzīvosim Latvijā? Ko īsti mums tādiem dos ES? Domā, kā gribi, un lasi, ko gribi, bet secinājums ir tikai viens – mūsu domas un prasības gluži vienkārši tiek ignorētas. Mēs it kā procentos esam, bet reāli dzīvē neeksistējam. Pēc avīžu ziņām, ja, protams, tām var ticēt, pēdējos desmit gados esam jau zaudējuši 400 tūkstošus pensionāru un pašnāvnieku. Domājams, ne jau kādas epidēmijas dēļ! Cik strauji šis skaitlis palielināsies, iestājoties ES? Vai mums, pensionāriem un invalīdiem, tā ir jāsaprot kā tautas pašattīrīšanās? Vai šāda attieksme pret savu tautu nebūtu jāsauc citā vārdā? Vai tā nebūtu «samtainā Sibīrija»?!
Mums it kā bija «samtainā revolūcija»! Tikai upuru bija tūkstošiem mazāk. Skatoties intervijas televīzijā ar jaunekļiem par dienestu armijā, jūties sīks un neaizsargāts. Lielākā daļa atbilžu bija – bet ko tad lai sargā?! Amerikāņi savulaik smējās par padomju armiju, ka tajā ģenerāļu esot vairāk nekā viņu bruņotajos spēkos karavīru. Tagad mūsu jaunieši smejas, ka mūsu deputātiem, valdības vīriem miesassargu esot vairāk nekā Latvijas armijā karavīru. Mēs, pensionāri, ļoti labi saprotam, ka mūs apzog pašu vēlētie deputāti un izveicīgi ostapi benderi. Bet vai tad ar to jāsamierinās? Vairākus gadus jūsu avīzē lasāmi cienījamās Lasmanes kundzes raksti par pensionāru kritisko stāvokli. Ļoti pareizi un ļoti gudri, tikai man tas atgādina padomju laikus – uzrakstīju, un viss paliek, kā bijis! Vai tiešām nav iespējams vienoties un kopējiem spēkiem, lai kungi saprastu, organizēt pensionāru «barikādes» Rīgā? Tieši tā kā 1991. gadā! Vai ļausim sev un savām rokām nopelnīto upurēt kādam ostapam benderam, bet paši mirsim?
M.B.
