Sacīt, ka Senajā Grieķijā dzerts vīns, nozīmē nepateikt neko. Tur dzerts tikai un vienīgi vīns. Tiesa, ikdienā tas attiecībā 1:2 vai pat 1:3 atšķaidīts ar ūdeni, jo tas bija visai netīrs, ar nepatīkamu garšu un līdz ar to veselībai kaitīgs.
Sacīt, ka Senajā Grieķijā dzerts vīns, nozīmē nepateikt neko. Tur dzerts tikai un vienīgi vīns. Tiesa, ikdienā tas attiecībā 1:2 vai pat 1:3 atšķaidīts ar ūdeni, jo tas bija visai netīrs, ar nepatīkamu garšu un līdz ar to veselībai kaitīgs. Vīns ūdeni dezinficēja un piešķīra tam garšu. Toties dzīrēs lietots tīrs vīns. Būtībā īstās dzīres sākās tikai pēc tam, kad ēdieni bija notiesāti un dzīrotāji pārgāja pie paša galvenā – vīna baudīšanas. Senie grieķi nomazgājās, uzlika vainagus un sāka dzert un sarunāties. Tikai retais grieķu filosofs savu traktātu nosaukumos neizmantoja vārdu «dzīres», bet grieķu vārds «simpozijs», ko mūsdienās lieto zinātnisko konferenču apzīmēšanai, precīzāk būtu tulkojams kā pļēgurošana.
Līdz šim visi, kas modri stāvējuši veselības sardzē, ir brīdinājuši, ka alkohols, tajā skaitā vīns, ir organismu postošs. Zaļais pūķis, kas grauj un ārda. Nu attieksme pret vīnu mainījusies un arvien vairāk mediķu par to runā pozitīvi, mainīdami savu attieksmi par 180 grādiem. Noskaidrots, ka glāze sarkanvīna pie pusdienām ir labākā sirds un asinsvadu slimību profilakse. Ka vīna priekšā atkāpjas tuberkuloze, ateroskleroze un pat vēzis. Ka novājēt alkstošās dāmas vēlamo rezultātu sasniedz daudz ātrāk, ja badošanās vietā izvēlas pusdienas ar glāzi vīna. Ka patiesie vīna cienītāji izskatās jaunāki un dzīvo ilgāk nekā dzērāji un ortodoksālie atturībnieki. Starp citu, pēdējais apgalvojums nav nekas jauns. Kāda 17. gadsimta Holandes ārsta traktātā var lasīt, ka cilvēks, kas 10 gadu laikā degvīnu dzer biežāk nekā divas reizes nedēļā, nomirs ar aknu slimībām, toties vīnu var lietot katru dienu un nodzīvot ilgāk par tiem, kas vispār nedzer. Te nu ir vietā atgādinājums, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Platons pret sauso likumu
Visu cilvēci nosacīti varētu iedalīt vairākās kategorijās:
absolūtie nedzērāji (aptuveni pieci procenti);
ļoti reti dzeroši – 40 procentu;
mēreni dzeroši – 30 procentu;
daudz dzeroši – 15 procentu;
ļoti daudz dzeroši, alkoholisma slimniekus ieskaitot, – 10 procentu.
Lai kas arī notiktu cilvēces vēsturē, lai cik bargi sausie likumi tiktu ieviesti, šī attiecība praktiski bijusi un palikusi nemainīga. Tiesa, lai pēdējais skaitlis nepalielinātos, tika piedāvāti dažādi ierobežojoši pasākumi – no visnotaļ saprātīgiem līdz absurdi kategoriskiem.
Saprātību un mērenību propagandēja jau Platons. Viņa ieteikumi bija pavisam vienkārši: nedot vīnu bērniem līdz 18 gadiem, mērenību vīna lietošanā ievērot līdz 30 gadiem, piedalīties dzīrēs un dzert vīnu, cik tīk, cilvēkiem, kas vecāki par 40 gadiem. Ierobežojuma trūkums gados vecākajiem nebija nejaušs. Platons uzskatīja, ka vīnam piemīt īpašības mazināt vecuma izjūtu un piešķirt jauneklīgu degsmi, kliedēt skumjas un… piešķirt ķermenim vingrumu un veiklību. Ar sengrieķu filosofu ir vienisprātis arī mūsdienu mediķi: kvalitatīvs vīns patiesi var kļūt par jaunības eliksīru. Arī pie mums, kur alkoholisms ir ļoti izplatīts, īsts vīnogu vīns varētu būt laba alternatīva stiprajiem spirtotajiem dzērieniem.
Pret sirds slimībām
Ārstēšanās ar vīnu sevišķi populāra ir Francijā, kur tai ir senas tradīcijas. Slavenais franču ārsts E.Morī grāmatā «Mūsu dienišķais vīns» sniedz konkrētus ieteikumus. Piemēram, cilvēkiem, kas cieš no kolīta, tiek ieteikts dzert šķērmos sarkanos vīnus. Tie ir bagāti ar tanīniem, kas stimulē zarnu trakta gludo muskulatūru un nomāc sāpes izraisošo mikroorganismu aktivitāti. Pret aterosklerozi der vīni, kas ir bagāti ar fenola savienojumiem. Kā vienkāršu urīndzenošu līdzekli iesaka dzert baltos sausos vīnus. Frančiem ir pat speciāla tabula, kurā norādīts, kāds vīns kādai kaitei lietojams.
Franču paradokss
Nesen ASV kādā televīzijas pārraidē izskanēja sensacionāla vēsts: franči dzīvo vidēji par 2,5 gadiem ilgāk nekā amerikāņi un par 40 procentiem mazāk slimo ar sirdskaitēm, kaut gan ar diētām neaizraujas, uzturā lieto taukiem bagātus ēdienus, vairākums smēķē, bet aerobika nepavisam nav populāra. Kāpēc?
Profesors Eliots, kas vairākus gadus pētījis šo fenomenu, nācis pie atziņas, ka franču ilgdzīvošanas noslēpums ir regulāra dabīgā sarkanvīna lietošana mērenās devās. Pētījumos atklāts vēl kāds fenomens: izrādījās, ka saslimstība ar sirds asinsvadu slimībām Lillē un Strasbūrā, kas atrodas valsts ziemeļaustrumos, ir daudz augstāka nekā, piemēram, Tulūzā, kas izvietota dienvidos. Par šīs atšķirības iemeslu tiek minēts sarkanvīns, kas labvēlīgi ietekmē sirdi, un to dienvidnieki dzer regulāri. Toties Vācijas pierobežā dzīvojošie franči dod priekšroku alum.
Dabīgie vīni satur tūkstošiem organismam vērtīgu pārtikas vielu. Etilspirta molekulas tajā lieliski sadzīvo ar citu savienojumu molekulām, kas izmaina un vājina spirta kaitīgo ietekmi. Dažu vīnā esošo savienojumu labvēlīgā iedarbība etilspirta klātbūtnē krasi palielinās. Neba velti kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma Eiropas attīstītākajās valstīs un Amerikā tiek propagandēta dieta, kurā dienai paredzētajā uztura devā ietilpst arī 150 g dabīgā vīna.
150 gramu pilnai laimei
Smagās stresa situācijās iedzert nav grēks. Tā nav tikai tautas gudrība, tas ir zinātniski apstiprināts fakts. Ārsti un zinātnieki konstatējuši interesantu īpatnību. Piemēram, ziemeļniekiem, kuriem jāstrādā un jādzīvo, teiksim, Āfrikā, vai zemūdenes jūrniekiem, kuriem vairāki mēneši jāpavada noslēgtā telpā zem ūdens un kuri ir absolūti nedzērāji, dezadaptācijas process organismu bojāja visātrāk. Tieši nedzērāji ir pirmie, kas nespēj izturēt smagos un ilgstošos stresus. Tāpēc uz tālbraucēju kuģiem komandas ēdienkartē iekļauts arī 150 g sarkanvīna. Vīns spēj uzturēt mundru garu, neļauj piezagties grūtsirdībai un apātijai.
Zāles no Gruzijas
Izpētot gruzīnu un moldāvu vīnu ārstniecisko iedarbību, speciālisti secinājuši, ka, piemēram, moldāvu «Aligote» krasi stimulē kuņģa sulas sekrēciju un paaugstina skābes daudzumu. Analoga iedarbība ir gruzīnu vīniem «Cinandali» un «Colikauri», toties «Saperavi» ir pilnīgi pretējs efekts: tas skābes daudzumu samazina. Daudzi Gruzijas sarkanvīni lieliski nostiprina asinsvadu un kapilāru sieniņas. Īpaši labi šim nolūkam ir Kahetijā darītie vīni.
Uz vīna veikalu kā uz aptieku?
Optimisti apgalvo, ka vairs nav aiz kalniem laiks, kad uz vīnu veikalu iesim kā uz aptieku. Reālisti ir piesardzīgāki, viņi jaunās tehnoloģijas uztver ar skepsi. Mūsdienās Eiropā un Amerikā aktīvi savu vietu iekaro tā sauktie modernie vīni. Galvenā to atšķirība ir tāda, ka to darīšanā vīnogu sulu jau pašā sākumā rūpīgi atdala no ogu miziņām, kauliņiem un kātiņiem. Tādējādi dzēriens zaudē lielu daļu fenola savienojumu, ar kuriem ir bagāts pēc tradicionālajām metodēm darītais vīns. Speciālisti uzskata, ka, izmantojot jaunās tehnoloģijas, tiek radīts vēl viens rafinēts produkts, līdzīgs augu eļļām, baltajiem miltiem un cukuram – tīrs, bet mazvērtīgs.
Toties citi zinātnieki pēta, kā uzlabot vīna īpašības. Viņi cenšas radīt vīnogu šķirnes, kurās būtu paaugstināts fenolsavienojumu daudzums. Tiek izstrādātas arī jaunas vīnu darīšanas receptes. Jau radīta recepte, pēc kuras top baltais vīns no Šardonē vīnogām. Tajā fenolsavienojumu nav mazāk kā sarkanvīnā. Bet – vai ir vērts tā censties? Nav taču nekā labāka par vecu izturētu vīnu.
Dzer un elpo!
Amerikāņu zinātnieki atklājuši, ka baltvīns labi iedarbojas uz plaušām. Eksperimentā piedalījās 1500 ņujorkiešu, viņus sadalīja vairākās grupās. Daļa dalībnieku regulāri dzēra tikai baltvīnu, pārējie – alu un citus alkoholiskos dzērienus. Rezultāti liecināja, ka baltvīna lietotājiem plaušas bija daudz labākā stāvoklī nekā pārējiem eksperimenta dalībniekiem. Tiek uzskatīts, ka baltvīnā ietilpstošie antioksidanti palīdz organismam uzturēt normālu plaušu darbību.
Vīns pret vēzi
Sarkanvīns mazina risku saslimt ar vēzi, jo satur kādu antioksidantu, kas ir ļoti svarīgs audzēju profilaksei. Šī viela iedarbojas līdzīgi antibiotikai un pasargā vīnogas no dažādām sēnīšslimībām. Savukārt cilvēka organismā tā neļauj šūnām kļūt par ļaundabīgām, bloķē iekaisumu procesu attīstību. Noskaidrots arī, ka sarkanvīns palīdz likvidēt jau izveidojušās vēža šūnas. Zinātnieki domā, ka šis atklājums veicinās jaunu metožu izstrādi vēža ārstēšanai un profilaksei.
***
Interesanti fakti
Ameloterapija – tā saucas dziedināšana ar vīnogām. Ameloterapija visvairāk izplatīta Francijā, Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Šveicē un Itālijā.
Saskaņā ar seno eiropiešu kalendāru vīna koks ir visu to aizgādnis, kas dzimuši no 2. līdz 29. septembrim. Elku pielūdzēji ķelti uzskatīja, ka cilvēkiem, kas dzimuši vīnkoka zīmē, ir jūtīga daba un paaugstināta emocionalitāte, taču grūtos brīžos viņi var demonstrēt apbrīnojamu aukstasinību.
Grieķi un romieši pirms mūsu ēras ar vīnogām ārstēja vielmaiņas traucējumus un bezspēku. Senie dziednieki nozīmēja vīnogas angīnas, mutes dobuma čūlu un «asiņu spļaušanas» gadījumos. Jau tajos laikos vīnogas tika izmantotas kā urīndzenošs un caurejas līdzeklis. Savukārt izkaltētas vīnogas – rozīnes – bija garšīgas tabletes pret plaušu, aknu un nieru slimībām.
Vīnogu sula ir barojoša un vērtīga: 1 l sulas ir līdzvērtīgs 1,5 kg ābolu vai 650 g liellopu gaļas, vai 1 kg zivju.
4 kg svaigu vīnogu vai 1 kg rozīņu spēj nodrošināt pieaugušu vīrieti ar visai dienai nepieciešamo enerģiju.
Par pašām dziednieciskākajām tiek uzskatītas ‘Šaslas’, ‘Rislinga’ un ‘Semiljona’ vīnogu šķirnes, lai gan arī jebkuras citas šķirnes vīnogas spēj būt lieliskas zāles. Izšķir deserta vīnogas (lieto svaigā veidā) un tādas, kuru sulu izmanto vīna darīšanai. Visvērtīgākās un dižciltīgākās sarkano vīnogu šķirnes ir ‘Kaberne savinjon’, ‘Merlo’, ‘Pino nuar’, ‘Kaberne frān’, ‘Ganē’, ‘Grenašs’, savukārt balto vīnogu vidū pašas atzītākās ir ‘Šardonē’, ‘Sovinjon blan’, ‘Šenen blan’, ‘Muskata’.
Vīnogu lapas ir bagātas ar C vitamīnu, un tās ir vērtīga piedeva jebkuriem salātiem. Piemēram, kaukāziešu virtuvē no vīnogu lapām pagatavo nacionālo ēdienu – dolmu (gaļas tīteņus vīnogu lapās).
Vīnogas tautas medicīnā ir lielisks atkrēpojošs līdzeklis. Tas izskaidrojams ar dažādām skābēm, kas ir vīnogu sastāvā. Tās viegli kairina elpošanas ceļus, veicinot gļotu atdalīšanos un mīkstinot klepu. Piemēram, ‘Izabellas’ šķirnes vīnogas iesaka elpošanas ceļu kataru, bet ‘Aleksandrijas muskatu’ – rīkles iekaisuma gadījumos.
Plāceni un rozīnes – tādu ēdienu saņēma senie karotāji, dodoties ilgstošā karagājienā. No baltajām vīnogām ar visiem kauliņiem iegūst rozīnes, no baltajām vīnogām bez kauliņiem – kišmišu, no zilajām vīnogām bez kauliņiem – korinku.
