Romāna «Dinas dēls» darbība risinās Ziemeļeiropā 19. gadsimta vidū. Tas ir kaismīgs un aizraujošs stāsts par Benjamiņu, Reinsu saimniecības mantinieku.
Romāna «Dinas dēls» darbība risinās Ziemeļeiropā 19. gadsimta vidū. Tas ir kaismīgs un aizraujošs stāsts par Benjamiņu, Reinsu saimniecības mantinieku. Jau no mazotnes Benjamiņu valdzina un vienlaikus biedē viņa ugunīgi straujā, valdonīgā un neizprotamā māte Dina. Sapņos Benjamiņš atkal un atkal redz mātes mīļotā, krieva Leo, asinīm noplūdušo galvu. Leo nāves noslēpums savērpis mātes un dēla dzīves baisā, nesaraujamā saitē. «Tas esmu es: skudra virsājā. Vai putns, kas aizmaldījies izplatījumā. Tālu prom no Zemes. Tomēr viņa ir tik tuvu, ka uz pieres jūtu viņas elpu. Viņa stāv stingri, plaši ieplestām kājām un izstiepj rokas. Tad izlaiž no tām kādu priekšmetu. Spalgi noskan, metālam atsitoties pret akmeni. Šī skaņa manī būs vienmēr.. šajā aplī esmu es. Un vīrietis. Viņš guļ virsājā, un viņa galvu klāj sarkanas putas. Tās plešas un plešas. Sarkans ir viss aplis ap mums. Ap viņu un mani.»
Kad Dina Benjamiņu pamet, sākas viņa paša odiseja. Tromses ģimnāzija, medicīnas studijas Kopenhāgenā, asinspirts Prūšu – dāņu karā, Berlīnē. Sievietes – viņu augumi, viņu smaržas, viņu smaidi – visus šos klejojumu gadus ir Benjamiņa lielā mīkla. Viņš meklē un cenšas nokļūt tuvāk Dinai. Taču jau pieaudzis apzinās, ka viņa saknes ir Reinsās un viņš vienmēr alks atgriezties šajā maģiski zeltainajā un ledainajā pasaulē.
«Dinas dēls», visticamāk, būs īpaša grāmata tiem, kas lasījuši «Dinas grāmatu», un tiem, kuriem tā patika. Nenoliedzami Herbjorgas Vasmu darbi ir bauda tikai un vienīgi ziemeļnieku literatūras cienītājiem. Grāmata par skarbu dabu un skarbiem raksturiem papildināta ar īpašu emociju tēlojumu.
Varbūt pavisam nosacīti to var pielīdzināt Hēga «Smillas jaunkundzes sniega izjūtai» – mazliet baisi mistiski un neizprotami, bet tajā pašā reāli un skarbi ir notikumu apraksti «Dinas dēlā».
«Cilvēki, kas nāca man pretī pa ielām un trotuāriem, nēsāja masku. Visi. Viņi bija Dina, kas slēpās no manis, ik reizi parādoties citā veidolā.»
