LR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta bijušā ilggadējā vadītāja Pētera Guļāna pārdomas par ārvalstu investīcijām lielā mērā veicinājusi paredzamā celulozes rūpnīcas būve Latvijā, par kuru ik pa laikam saasinās diskusija.
Ja lasītāji sekojuši pāris beidzamajām publikācijām «Ziņu» ekonomikas lappusēs, tad būs jau kļuvis skaidrs, ka ekonomikas eksperta, LR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta bijušā ilggadējā vadītāja Pētera Guļāna pārdomas par ārvalstu investīcijām lielā mērā veicinājusi paredzamā celulozes rūpnīcas būve Latvijā, par kuru ik pa laikam saasinās diskusija.
Koksnes resursu nozīme tautsaimniecībā
Meži ir Latvijas svarīgākais dabas resurss. To nozīmīgumu nosaka ne tikai teritorijas lielums un kopējās koksnes krājas mērogi, bet arī vairāki globāla rakstura apstākļi:
1) koksnes resursu samazināšanās pasaulē, kas nākotnē pastiprināsies;
2) sagaidāmais mežaudžu lomas pieaugums sakarā ar planētas iedzīvotāju skaita palielinājumu un ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos;
3) šā resursa izmantošanas iespēju paplašināšanās, ko radīs prognozējamie zinātnes sasniegumi un neizbēgamais fosilo dabas resursu izsīkums.
Šie un vēl citi apstākļi izskaidro un rosina ārējā kapitāla paaugstinātu «interesi» par koksnes pārstrādes uzņēmumu veidošanu Latvijā. Jau tagad gandrīz visas lielās kokzāģētavas,izņemot «Nelss», pieder ārzemju firmām, kas cenšas nostiprināties arī mežu izstrādē, iegūstot savā pārvaldījumā lielas mežu platības. Jārēķinās ar ārzemju firmu iespējām iegūt tās savā īpašumā, jo galvenās rūpniecisko mežu platības nākotnē var tikt privatizētas. Ja tas notiks, izmantojot nomnieka pirmpirkuma tiesības, liela daļa mežu nonāks ārzemju firmu īpašumā.
Šajā aspektā aktuālākā un sarežģītākā problēma pašlaik ir celulozes rūpnīcas projekta risinājums vai drīzāk akla un ilgstoša pakļaušanās investoru prasībām. Vairāku gadu laikā, kopš notiek projekta izstrāde, tā realizācijas ekonomiskais mērķis nav skaidri definēts un Latvijas reāli iespējamais ekonomiskais ieguvums nav korekti noteikts. Iespējams, ka šādu pieeju rosinājis iepriekšējo divu valdību deklarācijās formulētais uzdevums: «sekmēsim modernas celulozes rūpnīcas būvniecību». Iznāk, ka projekts tiek realizēts tikai, lai, piesaistot lielas ārējās investīcijas (ap 900 miljonu eiro), Latvijas ainavu papildinātu ar mūsdienīgas rūpnīcas korpusiem.
Iepriekšējā valdība piekritusi izpildīt gandrīz visas investora galvenās prasības, arī piešķirt rūpnīcai uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides, kas kopsummā pilnīgi sedz investoru pašu ieguldījumu «Baltic Pulp» statūtkapitālā, uz sava rēķina izveidot šā objekta darbībai vajadzīgo infrastruktūru, kā arī izvietot to no ekoloģiskā viedokļa visnepiemērotākajā vietā – Daugavas vidustecē, radot draudus Rīgas galvenā ūdens avota kvalitātei. Valsts ieguvums faktiski reducējas uz strādājošo (aptuveni 300 cilvēku) algām un tā sauktajiem «pārējiem (nekustāmā īpašuma un dabas resursu) nodokļiem».
Sabiedrība laiku pa laikam tikusi maldināta ar Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) ekonomiski nekorektiem apcerējumiem par šā objekta lielo nozīmi valsts ekonomikas attīstībā. Latvijas valsts visu tā darbības laiku būšot uzņēmuma līdzīpašniece un gūšot lielus ienākumus dividenžu veidā. Tiek naivi paredzēts, ka visa peļņa (!?) tikšot sadalīta dividendēs. Pārsteidz arī, ka ieguvums tiek rēķināts nevis vienam gadam, kā pieņemts, bet kā kopējā summa visā projektā paredzētajā darbības laikā. Nav pierādījumu pieņēmumam, ka Latvijas tautsaimniecības modelis nākotnē varētu būtiski atšķirties no pārējām ES valstīm, tas ir, valsts ilgstoši būs uzņēmuma līdzīpašniece, tātad nodarbosies ar uzņēmējdarbību un gūs ienākumus dividenžu veidā. Ir acīmredzams, ka, ņemot vērā tendences pasaulē un ES, Latvija būs spiesta savu daļu pārdot otram akcionāram («Metsaliitto»). Visdrīzāk tas notiks pēc kredīta atdošanas, kad radīsies iespēja saņemt dividendes. Mēģinājumi piesegties ar valsts akciju sabiedrību «Latvijas valsts meži» kā iespējamo Latvijas daļas akciju pārvaldītāju nav pārliecinoši, jo, kā jau sacīts, pašu valsts mežu nākotnes statuss ir neskaidrs. Absolūti neargumentēts un kļūdains ir arī apgalvojums, ka ap rūpnīcu veidosies trīs līdz sešas reizes vairāk darba vietu nekā pašā uzņēmumā. Tā kā rūpnīca izmantos monoizejvielu un izgatavos monoproduktu, nav nosacījumu papildu ražotņu attīstībai ap rūpnīcu.
Jāsecina, ka ārējam investoram Latvijas līdzdalība jaunā uzņēmuma īpašnieku statūtkapitālā vajadzīga nevis tādēļ, ka vieniem trūktu finanšu resursu. Galvenā ir tieksme ar valsts palīdzību iegūt iecerētās rūpnīcas (lasi – savā) īpašumā lielas Latvijas mežu platības. Projekti par valsts līdzdalību akciju sabiedrības statūtkapitālā ir kaut kas līdzīgs Trojas zirgam, ar kuru investori cenšas iegūt īpašumā šīs mežu platības vai, ja tas neizdosies, vismaz nodrošināt savu rūpnīcu ar lētām izejvielām uz Latvijas nacionālā ienākuma samazināšanas rēķina.
Latvijai joprojām nav izstrādāta sava galvenā dabas resursa – koksnes – izmantošanas stratēģija, kurā būtu ietvertas pašreizējās iespējas un prognozējamā to paplašināšanās pārredzamajā nākotnē, kā arī loma lauku teritoriju attīstībā. Stratēģijas trūkums apgrūtina mērķtiecīgu šīs nozares attīstības politiku. Viens no jautājumiem, uz kuru būtu jāatbild stratēģijai, ir, vai būtu lietderīgi koncentrēt lielas daļas (27 – 30%) koksnes pārstrādi vienā uzņēmumā, tādējādi ierobežojot citu izdevīgāku tās izmantošanas veidu attīstību gan pašlaik, gan nākotnē, kā arī mazināt iespēju veidot lauku teritorijās koksnes pārstrādes uzņēmumus kā nozīmīgus to attīstību veicinošus objektus.
Tā kā uzņēmumi arī turpmāk lielā mērā būs ārējā kapitāla īpašumā, atsevišķu to izmantošanas veidu efektivitāte nosakāma nevis ar pievienotās vērtības rādītāju, bet ar kopējo naudas summu, ko iegūs Latvijas iedzīvotāji darba algas veidā un valsts konsolidētais kopbudžets nodokļu veidā, kas attiecināts uz kubikmetru pārstrādātās koksnes.
Saskaņā ar a/s «Baltic Pulp» finanšu plāna projektu 2010. gadam garantētais valsts ieguvums variantā uzņēmums pilnīgi pieder ārējam investoram, ieņēmuma nodokli nemaksājot, būs tikai 1,24 Ls/m3. Tas varētu būt ievērojami lielāks – tuvs tam, ko valsts tagad gūst no zāģmateriālu ražotājiem, ja Latvija nepiekristu atbrīvot celulozes ražotājus no uzņēmuma ienākuma nodokļa. Ir arī citi valsts ieguvumu palielināšanas veidi.
Pašreizējais celulozes rūpnīcas projekta variants Latvijai nav izdevīgs. Turklāt arī ekoloģiski tas nav pievilcīgs. Nav nekāda ekonomiska vai sociāla pamata piešķirt tam īpašas priekšrocības. Projekta realizācija pieļaujama (bet ne īpaši veicināma) tikai saskaņā ar visiem uzņēmējdarbības nosacījumiem bez jebkādām atlaidēm nodokļu samaksā, izejvielu iegādē, infrastruktūras izveidē un tā tālāk. Projekts realizējams tikai tad, ja tas valstij dod taustāmu ienākumu, turklāt nekādā ziņā ne mazāku kā citi koksnes pārstrādes veidi.
Latvijas interešu nodrošināšana būs atkarīga no mūsu ekonomisko mērķu precīzas definēšanas un viennozīmīgi tulkojamiem ierakstiem investīciju līgumā. Līdzšinējā pieredze diemžēl rāda, ka Latvijas ierēdņi un politiķi ir lieli meistari valstij neizdevīgu līgumu slēgšanā. Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka tautsaimniecībai svarīgus projektus gatavo nevis atbilstoša līmeņa ekonomisti un juristi, bet citu nozaru speciālisti. Diemžēl tā tas bijis arī celulozes rūpnīcas projekta gadījumā.
Ekonomiskās politikas efektivitātes kritērijs
Pašlaik valsts ekonomiskās politikas rezultātu raksturošanai tradicionāli izmanto vairākus rādītājus, to skaitā IKP (iekšzemes kopprodukta) palielinājuma tempus, naudas kursa stabilitāti, budžeta sabalansētību, patēriņa preču un pakalpojumu cenu un darba algas dinamiku. Laiku pa laikam parādās jauni rādītāji: ekonomiskās aktivitātes indekss, ekonomiskās brīvības indekss, ekonomiskās drošības indikatori, kredītreitingi, valsts konkurētspēja un tamlīdzīgi. Arī tiešo ārējo investīciju piesaisti uz vienu iedzīvotāju nereti pasniedz kā valsts ekonomiskās politikas panākumu rādītāju.
Katrs minētais indikators atspoguļo situāciju plašākā vai šaurākā ekonomikas sfērā, kur tie arī izmantojami. Tomēr neviens no tiem neraksturo kopējos ekonomikas attīstības rezultātus.
Kopējam rādītājam jāatspoguļo sasniegumi ekonomiskās politikas galvenā uzdevuma īstenošanā. Ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir tautas labklājības kāpums, par tās sasniegumu apkopojošo rezultātu jāpieņem rādītājs, kas raksturo panākumus tieši šinī jomā. Ja neņem vērā iedzīvotāju noslāņošanās problēmu, šāds rādītājs ir neto nacionālais ienākums (NNI) uz vienu iedzīvotāju. Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs būtiski ir valdošo partiju panākumi tieši iedzīvotāju visplašāko slāņu labklājības palielināšanā, nevis atsevišķu indikatoru uzlabošanā. Tikai reāli panākumi veido vēlētāju attieksmi, izraugoties pārstāvjus jaunajam likumdevēju institūcijas sastāvam. Tas apliecina nepieciešamību valsts ekonomisko politiku veidot tā, lai palielinātos NNI kā tautas vajadzību nodrošināšanas avots.
