Desmit gadu esam mācīti, ka Eiropas Savienība ir tāda kā civilizācijas paradīze, un gatavojamies tai, jo tur nokļūt apsolīts arī Latvijai.
Desmit gadu esam mācīti, ka Eiropas Savienība ir tāda kā civilizācijas paradīze, un gatavojamies tai, jo tur nokļūt apsolīts arī Latvijai. Lai gan lielajam vairumam mūsu valsts iedzīvotāju par to joprojām ir tikpat miglains priekšstats kā par debešķīgo aizkapa dzīvi, laikam jau nekas cits neatliek, kā paciesties, ja jau reiz «debesīs labāk(i) būs».
Esam jau fiziski sasaistīti ar rozā sapņu mākonī tītajiem Rietumiem. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem Latviju šķērso automaģistrāle ar daiļskanīgo latīnisko nosaukumu «Via Baltica» – Baltijas ceļš. Tā malas ir beidzamajos gados glazurētas un glancētas. Pa šoseju akvārijiem līdzīgos autobusos traucas tūristi, mūsu valstī iebrauc «fūres» ar erzacpārtiku, ar pasaulslaveno modelētāju ekskluzīvajām tērpu kolekcijām mūsu elitārajiem veikaliem, ar kontrabandas gaļas un spirta kravām. Nebeidzamā straumē pa «Via Baltica» Latvijā ieplūst tūkstošiem lietotu automašīnu. Kur gan tās paliek?
Ne jau ārzemnieki un pat ne katrs vietējais iedzīvotājs spēj izgaršot tās pārmaiņas, kas piemeklējušas kādreiz vienkārši par Bauskas šoseju saukto ceļu. Piemēram, pašā Rīgas pievārtē kārtējo reizi nodedzināts šašliku krodziņš. Krāsmatas vēl kūp, tātad vieta vēl silta, un gan jau atkal – nez kuro reizi – ietiepīgie īpašnieki uzslies jaunu. Ķekavā, kur vēl pirms gadiem desmit pamali aiztriepa mazdārziņu tipveida grausti, tagad gaisā slienas tāda kā mazā Rīga – vismaz tornītis ar gaili jau ir. Savukārt netālu no pagrieziena uz Baldoni kādreizējās lopu lielfermas sienās tagad nemauj un nerukšķ, bet gan burbuļo: tur tiek taisītas ekskluzīvās džakuzi vannas.
Dzīve gar pamali aizsteidz garām
Mūsu brauciena mērķim bija jāatrodas kaut kur pie Bauskas un Rīgas rajonu robežu sadures. Precīzākas koordinātas jautājām Iecavas pagasta zemnieku konsultantam Stepanam Drozdovam. Viņš pamatīgi izstāstīja, kā jābrauc, lai nokļūtu Jelgavas Autobusu parka kādreizējā direktora Jura Ļagina zemnieku saimniecībā «Urdzes». Paļaudamies uz distancētajiem gida norādījumiem, atraduši arī dažus minētos orientierus, beidzot nokļuvām tādā nomalē, kur neviens neko nebija pat dzirdējis ne par nelabojamo fantastu ar ekonomikas doktora grādu, ne par viņa 70 aitām. Nosprieduši, ka Drozdovs laikam ir vietējo zemnieku konsultanta pseidonīms, bet patiesībā ar šo uzvārdu maskējas leģendārais Napoleona laiku partizāns Ivans Susaņins, tinām dubļainos kilometrus uz citu pusi, uz vēl lielāku pamestību. Vienīgais māju nosaukums, kas no iztaujāto iecavnieku mutēm sakrita ar kartē redzamo, bija – «Mušas». Gan to iemītnieki zināšot, kur meklējamas Ļagina kunga «Urdzes».
Mušas izrādījās mazs koka būcenītis, iekrauts vecu «zapīšu», «lunahodu» un citu grabažu vrakos. Pāris desmitu bijušo automašīnu atgādināja par to kādreizējo saimnieku piepildītajām ilgām un sapņiem par cilvēka cienīgu dzīvi, ko padomju gados simbolizēja personīgais auto.
Tomēr Mušas bija tikai tāda ieskaņa tuvējām kaimiņu mājām, kuru pagalms, dārza atliekas un tuvējā apkārtne atstātu ēnā pat lielākās automašīnu kapsētas. Simtiem golfiņu, opelīšu un līdzīga kalibra vāģu, kas, pārdabiskā veidā atgādāti cauri dubļiem, mētājās kaudzēm. Pa tām vandījās daži vīri cerībā noskrūvēt kaut ko vēl derīgu un pārdodamu. Viņi arī mums beidzot norādīja uz meklēto ceļamērķi – «Urdzēm».
Taustoties gar reiz rūpīgi celto, bet nu jau pussabrukušo aploku, nokļuvām pie Jura Ļagina mitekļa. Atšķirībā no desmitiem lauku sētu, kurām savā ceļā bijām pabraukuši garām, šo rotāja māju nosaukums uz aprūsējuša skārda gabala. Toties pašas sētas drīzāk nebija nekā bija. Dzīvojamā ēka – vecam vagoniņam uzbūvēts otrais stāvs. Nekāda dižā «villa» tā nelikās. Trušu būri bez trušiem, viensēta bez elektrības un saimnieka paša būvēts vēja ģenerators bez dzīvības. Aitas, par kurām tikām dzirdējuši, tobrīd, iespējams, kaut kur bija noslēpušās. Starp citu, arī paša saimnieka nebija mājās. Par to skaļi vēstīja divi suņi pagalmā, un mēmi aiz loga mēģināja riet trešais.
Ūjinājām un saucām labu laiku. Ļoti gribējās sastapt savādnieku, kas 1991. gadā par sertifikātiem iegādājies šo zemes stūrīti, lai vecumdienas pavadītu idilliskā lauku vidē.
Atsaucās vienīgi atbalss un vēja sīpas nedzīvā ģeneratora spārnos.
Malduguns vilinātie un pieviltie
Deviņdesmito gadu sākumā ļoti daudzus kā purva maldugunis vilināja iespēja tikt pie sava stūrīša zemes, iekopt laukus, nodrošinot iztiku sev un, kas zina, varbūt pat tikt uz dzīves zaļā zara.
Juris Ļagins visu mūžu strādājis dažādos vadošos amatos, to skaitā arī par Jelgavas Autobusu parka direktoru. Viņa pārziņā ilgu laiku bijusi autobusu satiksme arī Bauskas rajonā. Savulaik ieguvis inženiertehnisko izglītību Maskavā un vēlāk aizstāvējis ekonomikas doktora disertāciju, arī viņš ļāvās apmānam.
Iegādājies par sertifikātiem 19 ha zemes, vīrs metās aprēķinos. Piemēram, divus gadus turot 25 trušu mātes, būtu gana, lai nodrošinātos ar ķieģeļiem mājas būvei. Drīz vien augstā ranga ekonomists tomēr sapratis, ka ar zemniekošanu nevar tikt līdzi inflācijai un pārmaiņām valstī. Laikam ideju kalēja lielākā kļūda bija tā, ka viņš paļāvies, ka saimniekošana atjaunotajā Latvijā būs tāda kā Ulmaņlaikos. Izrādījās tomēr citādi. Tagad 72 gadus vecajam «Urdžu» saimniekam esot 70 aitu, taču arī ar šo ganāmpulku nekāds bizness neiznākot: vilna ir smiekla cenā, aitas gaļas cenas kritušās, bet viena asinsanalīze izmaksājot astoņus latus.
Tomēr laikam Juris Ļagins par savām biznesa neveiksmēm daudz nemēdz gausties. Viņam lielākas raizes sagādā tas, ka joprojām vakaros jālasa sveces gaismā. 12 gadu nesekmīgi ilguši «Urdžu» saimnieka pūliņi tikt pie elektrības. No ceļa līkuma, kas ved uz «Urdžu» aplokiem, pie apvāršņa redzama visnotaļ mūsdienīgā autostrāde «Via Baltica». Tālumā labi var redzēt, kā pa to trauc spoži autobusi un lielkravas vāģi pilni dažādiem materiālajiem labumiem, kas simbolizē sabiedrības labklājību. Laikam gan Ļagina kungam ikdienas nevaļā pat lāga neienāk prātā paraudzīties uz to pusi. Viņa nepiepildītais sapnis mājo daudz tuvāk, kaimiņmājās «Mušas». Tieši tur apraujas elektrības vadi – tikai dažu simtu metru attālumā no «Urdzēm». Tādēļ to saimnieks joprojām elektrību vedot «ar maisiem», uzlādējot akumulatorus Plakanciemā. Tiesa, pie dīvainās mītnes, ko tikai ar zināmu piespiešanos var nosaukt par dzīvojamo māju, gaisā uzsliets masts ar vējģeneratora rotoru. Taču no idejas vien elektrība nerodas, arī no zināšanām vien ne: vajadzīgas finanses. Taču tās, kā šķiet, «Urdzēs» nevar sagādāt pat ar «maisiem». Tādēļ šī zemnieku saimniecība joprojām ir to 450 skaitā Latvijā, kur 21. gadsimts sagaidīts sveču un skalu gaismā.
Patiešām ļoti gribējās sastapt vīru, kura sīkstums ir tik liels, ka viņš spējis saglabāt gan ticību dzīvei, gan dzīvot to saskaņā ar sevi. Tomēr mūsdienu komunikācijas līdzekļi «Urdzēm» gājuši secen, tādēļ iepriekš norunāt tikšanos nebija un diezin vai tik drīz būs iespējams. Iznāk tikai samierināties ar pašu acīm redzēto un Bauskas rajona laikrakstā par Juri Ļaginu lasīto.
Ko redzēt ir daudz, lai gan optimismu tas nevieš. Sētmalē glīti sakrautas pērnā siena gubiņas, laikam jau tas sarūpēts ar veco zirgvilkmes grābekli un paškonstruētu traktoru un motocikla hibrīdu. «Urdzes» – vieta, kur cerības noslīkst? Tādas domas prātā ienāca, skatoties uz vecas «Ņivas» virsbūvi, kas kaut kādā veidā bija dabūta uz koka steķiem. Laikam, lai remontētu. Remonts, redzams, uz vairākiem gadiem ievilcies, pēc tam laikam nolemts iztikt bez tā, taču – kā lai vāģi dabū lejā? Iespējams, ka saimnieku piemeklēja vienkāršs tehnisks risinājums: sadedzinot steķus! Bet iespējams, ka mums, negaidītajiem viesiem, tas tikai tā šķiet, bet apdegušo pāļu izcelsme būs bijusi traģiskāka… Lai man piedod Ļagina kungs šādu ļaušanos iztēlei. Visticamāk, viss bija pavisam citādi, taču nebija kam pajautāt…
Traģiskas pamestības un nolemtības atmosfēra rosina vēl kādu domu. Ja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga vienu ārzemju vizīti aizstātu ar Latvijas apceļošanu, viņas ieskati par valsti būtu gluži citi. Taču tūdaļ pat apsaucu sevi par šo utopisko domu: vai gan ar mersedesu vai volvo būtu iespējams piekļūt kaut pusei to māju, par kādām ne prezidente, ne vairums valdības locekļu pat sapņos nav iedomājušies? Jo, traucoties uz ārvalstu vadītājiem rīkotajām dinejām Rundāles pilī vai dodoties aizrobežu braucienos, no «Via Baltica» nav saskatāmas ne Urdzes, ne Mušas, ne simtiem un tūkstošiem līdzīgu cilvēku mitekļu, kur arī dzīvo tie Latvijas pilsoņi, no kuriem valdība gaida pozitīvu balsojumu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Viņi, titulētie valsts vadītāji, vienkārši pabrauc garām šim aizmirstībai lemtajam kaktam.
«Baltogles» un melnās mutes
Ja ceļu mērotu ērtā divstāvu autobusa augšējā «klājā», turpat aiz mežiņa un krūmiem netālu no «Via Baltica» varētu redzēt, ka debesis vientuļi bada kāds skurstenis. Tuvāk piebraucot, izrādās, ka atklātā laukā uzcelta pavisam īsta rūpnīca. Sudrabaini pelēku maisu kaudzes, dīvaini apaļu ķieģeļu torņi uz tādām kā dzelzs kājām. Pēc brīža piebrauc golfiņš un no tā izkāpj šā rūpala saimnieks. Viņš kategoriski nevēlas pozēt fotokameras priekšā, tomēr savu vārdu nosauc: Jānis Bondars. Ar ko viņš nodarbojas?
«To varat izlasīt «Praktiskajā Latvietī»,» viņš strupi atsaka. Saimnieka tonī tāds kā vēsums. Būsim iztraucējuši darbā? Izrādās tomēr, ka viņam vienkārši tāds šerps raksturs un arī joki strupi un atskabargaini. Jau drīz viņš kļūst runīgāks un izrāda saimniecību.
Uzņēmums saucas «Baltogles». Tā ir otrā Latvijā lielākā kokogļu ražotne (pati lielākā ir pie Jelgavas, bijušās rūpnīcas «Spartaks» teritorijā). Nosaukums ņemts no vārda Baltija, nevis baltuma, jo, kā zināms, kokogles ir ogļu melnumā. Un arī darbs uzņēmumā norit melnām mutēm. Ja šai vietā grib atrast kaut ko citu, jālūkojas fasētāju sejās: tur balti mirdz acu āboli un zobi. «Baltoglēs», protams, nestrādā afrikāņi, bet gan nodarbināti apkārtējo māju iedzīvotāji. Pavisam firma dod darbu 36 cilvēkiem. Trīsdesmit sešās ģimenēs tātad ir arī ko mutēs bāzt. Citu darbavietu tuvumā nav.
Latvija skrējienā uz vispārējo labklājību ir piedzīvojusi dažādu «zelta āderu» uzplūdus. Desmitiem, simtiem cilvēku (turklāt viņu vidū liela daļa pilsētnieku) mēģinājuši, piemēram, audzēt šampinjonus un austersēnes. Taču, aptvēruši, ka vajadzīgas ne vien zināšanas un vēlme, bet arī neatlaidība un, pats galvenais, tirgus pieprasījums, bankrotēja. Arī kokogļu ieguve koksnes sausās pārtvaices ceļā ir vilinājusi daudzus, un vairāki desmiti sīku un lielāku ražotāju tāpat drīz vien saprata, ka tas ir darbiņš, kuram garoza ir daudz cietāka, nekā izskatās. Jānis Bondars saka – beidzamā gada laikā Latvijā kļuvis vēl par kādiem desmit ogļdeģiem mazāk. Viņa uzņēmumam dzīvību dodot tas, ka koksne pilnībā tiek piegādāta no viena uzņēmuma – no «Furniera». Tiesa, arī pēc finiera ražošanas pāri palikušās serdes kļūst ar katru gadu dārgākas: vēl pērn tās maksājušas sešus latus, bet tagad jau deviņus latus par kubikmetru.
Kokogles ir ekoloģiski tīrs kurināmais, tāpēc ļoti pieprasīts Rietumu pasaulē. Pie mums Latvijā tās tiek iegādātas nelielos daudzumos, lai nedēļu nogalēs uz dzīvokļa balkona vai dārzā uzceptu šašliku, bet «civilizētajā pasaulē» tās pārsvarā izmanto par kurināmo.
Kokogļu ieguvei izmantojama tikai lapu koku koksne. Karsējot to bezgaisa vidē, atmosfērā izkūp no pieciem līdz 15 procentiem koksnes masas – dažādu ķīmisko elementu un savienojumu veidā. Gaisā izkūp arī prāvs daudzums spirta, taču tas nav cilvēkiem lietojams. Kas sausās pārtvaices katlos paliek pāri, tā arī esot tā manta, kuru kā traki pieprasot ārzemnieki. Jānis Bondars teic, ka mēnesī «Baltoglēs» saražo ap 100 tonnu produkcijas, taču pieprasījums esot daudz lielāks.
Kad no Rīgas tiek atvesta koksne, vīri to ar ripzāģiem sagarina nelielos klucīšos. Tie nonāk slēgtos pārtvaices katlos, divas kurtuves gādā par nepieciešamo karstumu. Pēc tam ar tilta celtni katli tiek nocelti zemē un atstāti dzesēties. Ogles tiek šķirotas: lielākie gabali, kas atbilst standartam, tiek fasēti papīra maisos, bet smalkne jeb tā sauktie ogļu putekļi turpina ceļu citā cehā. Tur tie tiek malti, sajaukti ar ūdens un kukurūzas miltu maisījumu. (Vietējā kartupeļu ciete esot daudz dārgāka nekā Ukrainas kukurūzas stērķele.) Iegūtais biezais «ķīselis» tiek sapresēts apmēram sērkociņu kārbiņas lieluma briketēs, žāvēts un arī safasēts papīra maisos. Gatavās produkcijas noliktavās ir maisi ar uzrakstiem dāņu, zviedru valodā. Šī produkcija tur ļoti pieprasīta.
Vietējā tirgū tiek realizēti tikai kādi 40 procenti «Baltoglēs» ražoto grila ogļu. Vairums uzskatot, ka iznāktu pārāk dārgi tās izmantot apkurei. Taču aritmētika ir samērā vienkārša. Tonna kokogļu maksā apmēram 200 latu. To sadedzināšanai vispiemērotākās ir «Jotul» krāsniņas. Vidēji lielas mājas apkurei diennaktī pietiekot ar kādiem astoņiem kilogramiem ogļu. Turklāt pāri nepaliek ne pelni, ne arī tiek piesārņota vide. Ogļdeģis Jānis Bondars dzēlīgi pajoko: «Par ērtībām jāmaksā. Var braukt ar mersedesu, var arī ar zaporožecu. Ērtāk tomēr ar limuzīnu…»
Tostarp viņš pats pārvietojas vienkāršā golfiņā, jo uzņēmumam grūti savilkt galus.
Tāds, lūk, īsumā ir ieskats «Via Baltica» vienā mazā nogrieznī, vienā nomalē, kas, traucoties pa mūsdienīgo šoseju, parasti paliek nepamanīta un nezināma. Mēs tur nokļuvām gandrīz nejauši. Taču cik gan civilizācijas neskartu vietu ir visas šīs šosejas garumā? Un citur Latvijā, valstī, kas, pēc statistikas datiem, ieņemot pirmo vietu Eiropas valstu vidū iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu ziņā? Un kā jūtas tur dzīvojošie ļaudis, gar kuru namdurvīm plūst šī satiksmes artērija?
Nesen paziņots par kādu grandiozu projektu – par ieceri uzbūvēt ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli, kas savienotu Tallinu ar Berlīni. Dzirdēts, ka tā varētu virzīties cauri Jelgavai. Dzirdēts, ka tādējādi mūsu pilsētai tikšot piesaistīti tūristu pulki. Taču jau klusāk tiek runāts, ka ērtie vilcieni traukšoties ekspreša režīmā, un tādā gadījumā viņiem Jelgava aizslīdēs gar logiem kā pelēka josla. Cik plaši to skars «Rietumu civilizācija»? Simts, trīs simtu metru platumā?
