Andrieva feļetons. Aizvadīta vēl viena nedēļa, aizvadīts tā arī neatnākušais pavasaris. Vētra, sniegputenis, sarauti elektrības vadi.
Andrieva feļetons
Aizvadīta vēl viena nedēļa, aizvadīts tā arī neatnākušais pavasaris. Vētra, sniegputenis, sarauti elektrības vadi. Nosaluši un aizsmakuši strazdi, kas bija pasteigušies svinēt dabas atmodu. Visu kopā to sauc – stihija. Vai, kā to pieņemts dēvēt līgumos un citos juridiskajos dokumentos, – nepārvarama vara jeb «forsmažorie apstākļi». Parasti tikai ar to iestāšanos var tikt aizbildināta dažādu līgumu neizpilde.
Kā zināms, līdz šim stihijas vienīgais pavēlnieks bija Dievs tas Kungs. Vismaz neviens neapstrīdēja šīs Viņa tiesības – reizēm sajaukt debesis ar zemi, uzsūtīt cunami vai mazliet pārbīdīt kalnus. Tomēr pagājušajā nedēļā atradās viens vēl visspēcīgāks. Varat minēt trīs reizes – kurš?
Protams, protams, tas ir mūsu Ministru prezidents Einārs Repše. Lai gan viņam vēl īsti nepadodas kalnu bīdīšana un taifūnu izsaukšana, uzņēmēju un juristu aprindās viņš spējis radīt pamatīgu vētru.
Pētot un urķējoties pa iepriekšējās valdības dokumentu kaudzēm, tika konstatēts, ka mūsu valsts austrumu robežas (un vienlaikus – nākamās Eiropas Savienības ārējās robežas) izbūvei izblēdīts pārāk daudz naudas. Kādam līdz ar to rodoties iespēja «ievilkt» dažus miljonus latu. Kā līdzīgā situācijā rīkotos «vecajos laikos»? Patvarstītu blēžus, pārskatītu līgumus, piegrieztu finansējumu? Varbūt. Taču «jaunajiem laikiem» tas šķiet anahronisms. Tādēļ pagājušajā otrdienā Ministru kabinets nolēma lauzt 17 (!) Iekšlietu ministrijas noslēgtos līgumu par austrumu robežas būvdarbiem, bet pie reizes arī – Latvijas Pasta noslēgto līgumu par jaunā šķirošanas kompleksa būvniecību. Tā kā otrā līgumslēdzēju pusē ir arī ārzemju kompānijas, kas joprojām svēti tic, ka noslēgtie līgumi nevar tikt grozīti, tad Ministru prezidents atrada ģeniālu iespēju, kā iziet no šķietamā strupceļa: lai nebūtu jāmaksā bargs sods par līguma vienpusēju laušanu, viņš šo valdības lēmumu pasludināja par nepārvaramu varu. Līdz ar to turpmākās cīņas paredzamas citās, augstākās orbītās: ārzemju partneri apsver iespēju vērsties starptautiskajā tiesā, savukārt Repšes kungs – pierādīt sava nepārvaramās varas izraisītāja varu. Tikai pagaidām nekas konkrēts nav zināms par austrumu robežas izbūves turpmāko likteni: būvdarbu pārtraukšana šajā gadījumā var izmaksāt dārgāk nekā to turpināšana saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Līdzīgi ir ar pasta šķirošanas kompleksu.
Tiesa, tāpat kā vienmēr «jaunajos laikos», arī šoreiz dejai pēc pirmā soļa sekoja nākamais. To soloizpildījumā sniedza ekonomikas ministrs Juris Lujāns, publiski kaisīdams pelnus uz galvas: «Brālīši būvnieki, valdības ekspertīze, uz kuras pamata nolemts lauzt 17 austrumu robežas līgumus, bijusi kļūda!»
Aplausus gan tā kā nedzird. Esam laikam pārāk pieraduši pie līdzīgiem priekšnesumiem, vai?
***
Pagājušajā nedēļā Latvijā beidzot iečiepstējās arī ilgi gaidītais, līdz šim neredzētais putns: aktivizējās «knābis» jeb KNAB (Korupcijas apkarošanas un novēršanas birojs). Šis visnotaļ it kā nopietnais notikums tomēr atnāca ar zināmu jautrības piedevu. Jo vienubrīd izcēlās tāds kā strīdiņš ap to, zem kāda «jumta» tam dzīvot, kam pakļauties. It kā jau arī «knābim» būtu tiesības brīvi laisties kā jau visiem putniem gaisā, tomēr arī to izdevās savaņģot… Miniet trīs reizes – kam? Nu, jā, Repšes kungam, protams. Tā sacīt, lai varētu mērķtiecīgi vadīt, kam uzknābt, kam varbūt – ne. Protama lieta, ka šā lielā putna lidojumu nedrīkst ietekmēt ne politiskās partijas, ne atsevišķi cilvēku grupējumi, taču kā nu tas būtu, ja «knābis» lidotu, kur deguns rāda? Ja nu notupstas, kur nebūtu vēlams, ja nu sāk ķērkt par tādām lietām, kas var pārlieku kairināt nepārvaramo varu noteicēja jutīgo dzirdi?
