Policija sākusi kampaņu pret Jelgavas iedzīvotājiem, kas ikdienā dodas uz darbu ar saviem auto un pa ceļam par samaksu paņem citus Rīgā tikt gribētājus.
Policija sākusi kampaņu pret Jelgavas iedzīvotājiem, kas ikdienā dodas uz darbu ar saviem auto un pa ceļam par samaksu paņem citus Rīgā tikt gribētājus. Savas aktivitātes likumsargi skaidro ar Jelgavas Autobusu parka (JAP) tiesību un interešu aizstāvību, bet auto īpašnieku rīcību dēvē par individuālo darbu bez patenta un saskata tajā Administratīvo pārkāpumu kodeksa (APK)166. punktā paredzēto pārkāpumu.
Skaidrs, ka uzņēmuma, kas nodarbojas ar pasažieru pārvadājumiem, interesēs ir, lai nedarbotos nelikumīgi uzņēmēji vai individuālā darba veicēji. Šāda nereģistrēta uzņēmējdarbība vai individuālais darbs ir administratīvs pārkāpums un policijas pienākums ir tādu darbību ierobežot. Bet tikpat skaidrs ir tas, ka jāsoda saskaņā ar likumu – tikai par darbībām, kas APK nosauktas par administratīvo pārkāpumu.
APK par administratīvo pārkāpumu nodēvēta nodarbošanās ar individuālo darbu bez patenta vai reģistrācijas apliecības. Individuālais darbs saskaņā ar likumu «Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu» ir uzņēmējdarbība, ko veic fiziskā persona, bet uzņēmējdarbība saskaņā ar LR likumu «Par uzņēmējdarbību» ir ilgstoša vai sistemātiska ekonomiskā darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā iegūt peļņu. Lai auto īpašniekam sastādītu protokolu par APK noteikto pārkāpumu, policista rīcībā jābūt ziņām (jāapstiprina ar pierādījumiem), ka auto īpašnieks sistemātiski vai ilgstoši vadā pasažierus un tas notiek nolūkā iegūt peļņu.
Sistemātiskumu var noskaidrot un fiksēt vienkārši – vairākas dienas pēc kārtas sēsties auto kā pasažierim, braukt uz Rīgu un fiksēt notiekošo. Noteikt auto īpašnieka nolūku iegūt peļņu ir daudz grūtāk. Ekonomisko reformu institūts 1996. gada izdevumā «Juridisko terminu vārdnīca uzņēmējdarbībai» teikts, ka peļņa ir starpība starp ienākumiem un ražošanas izmaksām. Brauciens līdz Rīgai prasa trīs četrus litrus degvielas, kas maksā vismaz no 1,20 līdz 1,60 latiem plus autiņa amortizācija un apkope, kā arī vadītāja laba veselība. Par braucienu no RAF Jelgavā līdz Rīgai iedzīvotāju akceptēta takse ir Ls 0,50 un, vedot trīs pasažierus, autovadītājam nav pamata cerēt uz «peļņu». Viņš cer uz ceļa izdevumu samazinājumu. Vai tad, kad sistemātiski ved ģimeni ar savu auto, jo tas iznāk lētāk nekā brauciens ar autobusu, viņa nolūks ir iegūt peļņu? Šķiet, ka nolūks iegūt peļņu ir tad, kad transportlīdzekļa īpašnieks ņem tik lielu samaksu, lai mašīnas ekspluatācijas laikā saņemtais pārsniegtu auto cenu, ekspluatācijas izdevumus, darba spēju atjaunošanas izdevumus, citiem vārdiem, ražošanas izmaksas. Tieši tiekšanās pēc šāda pārpalikuma ir nolūks iegūt peļņu. Ja tās nav, nav arī nolūka iegūt peļņu.
Pat gadījumā, kad policisti fiksē sistemātiskumu, acīmredzamais nolūka gūt peļņu trūkums izslēdz iespēju pārmest šiem cilvēkiem uzņēmējdarbības, tātad arī individuālā darba veikšanu un līdz ar to APK 166. punktā paredzēto administratīvo pārkāpumu.
Pagaidām protokoli tiek sastādīti arī bez darbību sistemātiskuma konstatēšanas, tas ir, vienu reizi pieķerot, kas laikam taču ir APK 239. punkta – lietvedību administratīvo pārkāpumu lietā nevar iesākt, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva (sastāva nav tieši tāpēc, ka nav sistemātiskuma) – rupjš pārkāpums.
Var jau būt, ka auto īpašnieku centieni samazināt savus ceļa izdevumus ir sodāmi, bet tad to vajag noteikt ar speciālu normu, nevis piemērot vairāk vai mazāk līdzīgai situācijai paredzētu, kas ir tieši pretrunā ar iepriekšminēto principu – sodīt var tikai par darbībām, kuras APK nosauktas par pārkāpumu. Tā jau var «piešūt» individuālo darbu bez patenta katru reizi, kad divi kaimiņi svētdienas rītā dodas uz «copi» un ceļa izdevumus nolemj maksāt uz pusēm vai kad divas lauku pensionāres nodomā kopīgi segt sestdienas brauciena uz Jelgavas veikaliem izdevumus.
Jelgavnieks
