Svētdiena. Tā atnākusi savādi balta, ietērpusi visu zemi biezā sniega villainē. Pūš skaudrs vējš, smidzina sasalušas sniegpārslas, un liekas, cik labi būtu bijis atgriezties siltā istabā. Saceļu apkakli un brienu.
Svētdiena. Tā atnākusi savādi balta, ietērpusi visu zemi biezā sniega villainē. Pūš skaudrs vējš, smidzina sasalušas sniegpārslas, un liekas, cik labi būtu bijis atgriezties siltā istabā. Saceļu apkakli un brienu. Sniegs aizklāj brilles, lien aiz apkakles, saldē. Un pēkšņi mani no šā nelāgā laika izrauj spalga strazda dziesma. Tepat blakus dārzā, bērzā uz sava būrīša laipiņas vītero strazds. Knābis vaļā, spārni, nedaudz paplesti, trīs, un plūst tādi treļļi kā saulainākajā pavasara dienā.
Satriecošs pārsteigums – strazda pavasara dziesma cauri vēja brāzmām, cauri sniega pārslām! Un tā liek man nolaist piepacelto apkakli, nedaudz pavērt vaļīgāk aizvilkto jakas rāvējslēdzi, pakausī atbīdīt cepuri, noņemt aizsnigušās brilles un vaļējām acīm pavērties apkārtējā pasaulē. Izrādās, ka tā nemaz nav tik salta un vējaina, ja to pārskrien strazda dziesma.
Mirkli piestāju un iebrienu atmiņās. Tas bija sen, ai, ļoti sen. Tāpat pārsteigts aizklausījos strazdu vīterošanā un nokavēju pirmo stundu skolā. Ak vai! Jau atkal kāds sākums liek steigties. Pamest skaisto, vienreizīgo. Varbūt šī ir tikai otrā strazda dziesma manā mūžā, kurā vēlos tā ieklausīties. Var jau būt, ka bija arī citas, bet tik varena un vienreizēja kā šī – neviena. Baltā putenī strazda dziesma! Liekas, vairs tā neputina, negaudo vēji un nav dziļā sniega, to pārmākusi strazda dziesma.
Tāda neskan ne ziemas spelgonī, ne vasaras karstumā, tāda dzirdama tikai pavasarī, un ticiet strazdam – tas ar saviem spārniem un saviem treļļiem atnes pavasari! Ieklausieties strazda dziesmā, tas, tāpat kā caur sasalušo zemi izspraukusies sniegpulkstenīte, slavina pavasari. Tāpat kā drosmīgais sniegrozes zieds. Vēl apkārt sniegs, ledus, bet saulē ieskatās atvēries zieds, sev pašā vidū ielicis saules atspulgu. Kas tas par spēku, kas tā liek darīt – ziedēt salā, dziedāt sniegputenī un traukties šurp no tāluma. Ieskatieties, ieklausieties dabā, kaut zīlītes dziesmā, vēl dziļajā ziemā slavējot pavasari. Atveriet logus, atdariet durvis, atveriet savas sirdis pavasarim, ielaidiet to sevī! Un dzīvojiet tā it kā šī diena būtu sākums jaunam laika sprīdim jūsu dzīvē. Dzīvojiet mūžīgās pavasara gaidās, šodien, rīt un visu mūžu!
