Jūsu padevīgais stāstītājs priecātos, ja viņa izdomātais virsraksts izrādītos nepatiess un kādudien par sevi paziņotu vēl kāda līdz šim nepazīstama, bet cerīga muzicējošu ļaužu kopa no Jelgavas, Bauskas vai Dobeles puses.
Jūsu padevīgais stāstītājs priecātos, ja viņa izdomātais virsraksts izrādītos nepatiess un kādudien par sevi paziņotu vēl kāda līdz šim nepazīstama, bet cerīga muzicējošu ļaužu kopa no Jelgavas, Bauskas vai Dobeles puses. Pagaidām Zemgales leknā augsne dzinusi tikai vienu šādu asnu. To kopīgi diedzējuši elejnieki Jānis, Raimonds un Raivis un jelgavnieks Maksims. Viņi spēlē trokšņainu «rocknroll hardcore» un sevi dēvē par
«To The Limit».
Divi ansambļi (Elejā darbojas arī hiphopa grupa) nelielā apdzīvotā vietā, kas nav pat mazpilsēta, – šāds fakts no pirmā acu uzmetiena liekas vairāk nekā ievērības cienīgs, taču, kā reālistiski konstatē Jānis, runām par lokālas muzikālas subkultūras dzimšanu nav pamata, jo līdz šim jaunās maiņas veidošana pagastā nevedas – mēģinājumu telpa vēl joprojām nevar konkurēt ar sporta zāli un bāru, Elejas jauniešu tradicionālajām brīvā laika pavadīšanas vietām.
Uz Valmieru – pēc hārdkora
«Interese par mūziku man bijusi sen. Līmenis būtu pavisam citāds, ja ģitāru būtu varējis nopirkt jau astotajā klasē,» atzīstas tagadējais «To The Limit» vokālists Jānis Saliņš. Drošības labad neatklāsim ar pirmā kārotā ģitārai līdzīga priekšmeta iegūšanu saistītās tumšās detaļas. Piebildīsim tikai, ka instrumentam, kuru Jānis kopā ar brāli un kādu draugu «pārvilka» mājās, nebija stīgu. «Vienu ielikām, pievienojām pie gluži parasta «maģa», un cik priecīgi bijām, kad iegūtie trokšņi, kaut arī pavisam attāli, tomēr sāka atgādināt to, kā vajadzētu izklausīties elektriskajai ģitārai.» Iespēja iegādāties daudzmaz pieklājīgu instrumentu radusies līdz ar pirmajiem materiālās patstāvības iedīgļiem apmēram pirms četriem gadiem – Rīgā mācoties par fotogrāfu. Iepazīšanās ar kādu valmierieti savukārt ietekmēja iepriekšējās ņūmetāla un hiphopa intereses. Valmiera, Latvijas «hardcore» vēsturiskās galvaspilsētas Kuldīgas nopietnā konkurente, nudien nebija sliktākā vieta, kur gūt priekšstatu par šīs skatuves spēku. Tas, ko Jānis vēlāk raksturos kā sarīkojumos izjūtamo «hārdkoristu» solidaritāti, pirmā koncerta iespaidā viņu pārsteidzis ar spēju dabūt cauri visfantastiskākās lietas: «Iedomājies pirmo «hardcore» koncertu, kuru apmeklēju: veselas divas ārzemju grupas – amerikāņu un somu –, un tas viss notiek kaut kādā puspamestā kafejnīcā…» Cilvēku vidū, kuriem par kustības zelšanu un plaukšanu Ziemeļvidzeme daudz pateicības parādā, ir Saimons Butčers – austrāliešu panks, kas kopā ar dzimtenē apņemto sievu latviešu meiteni Māru pēc pasaules apklejošanas deviņdesmitajos gados nometies uz dzīvi Valmierā, šejienes mūziku atbalstījis, arī popularizējot to ārzemēs ar šim nolūkam izdotu pašsastādītu izlasi.
Valmierā «To The Limit» iecerējuši veikt arī savu pirmo pieticīgo, taču no sākuma līdz beigām pašu veidoto studijas ierakstu. «Man patīk [«underground» lozunga] «do it yourself» paļaušanās uz saviem spēkiem – pats saceri, pats spēlē, pats ieraksti un izdod.»
Pankroka serde – tas ir veselīgi!
Parādību, kas vēlāk, «punk» vēsturē apzīmēta kā «hardcore», atkailināja pankroka cieto un smago serdi, pretstatā vēlīno septiņdesmito melodiskajam romantismam «Sex Pistols» garā, astoņdesmitajos gados sāka nevis vienojošs muzikāls, bet ētisks jēdziens: jauna – «straight edge» – dzīves uztvere. Panku revolūcija bija apolitiska, antisociāla un egocentriska. «Straight edge» personīgās labsajūtas ideālus piedāvāja aizvietot ar vienošanos sabiedriski derīgu mērķu labā (līdzās veģetārisma, dabas aizsardzības, rasu vienlīdzības propagandēšanai un protestēšanai pret vardarbību mūsdienās spēkā pieņemas arī tādas «straight edge» lozungu modīgas variācijas kā «antiglobālisms», «antiimperiālisms» un citi «anti – ismi»), dzīvot «tīru», no alkohola, narkotikām un citām atkarībām brīvu, dzīvi. Šīs ideoloģijas kvintesenci, ko dziedātajos tekstos un dziesmu starplaikos, elpu neatvilkuši, koncertos sprediķo solisti, vienā vārdā dēvē par «hardcore» grupas vēstījumu jeb «message».
Kā uzsver Jānis, «To The Limit» kopš sākta gala arvien svarīgāka bijusi no mūzikas gūtā jutekliskā enerģija, nevis vārdi, kurus, vienalga, latviski vai angliski koncerta deformētajā akustikā tāpat neviens nespēj līdz galam saklausīt. «Un, kā esmu pieredzējis, ja patīk, arī latviešu publika var dziedāt līdzi jebkurā valodā, piemēram, vācu «new school» grupas spāniski atskaņotai dziesmai, kā tas bija nesen «Depo».»
«To The Limit» pārņemtie «straight edge» ideoloģijas elementi (kā pretvardarbības tēma dziesmu tekstos) nedz ļauj viņus ierindot kāda ētiska imperatīva sludinātāju vidū, nedz apgalvot, ka viņi nodomājuši par tādiem kļūt (gluži pretēji, pašu pieņemtais apzīmējums «rocknroll hardcore» liecina par vēlmi no vienas skatuves ierobežotības distancēties arī muzikāli). Taču kustības psiholoģiskais klimats nevar neietekmēt. Ja esi apritē, kuras pamatu veido cilvēki, kas spartiskas dzīves principus uztver ārkārtīgi nopietni, tas atstāj iespaidu – nevis kā aizliegums lietot to vai šito, bet kā izvēles iespēja. Brīdī, kad Jānis to skaidro, viņš piecu gadu smēķēšanas jubilejai par godu jau nedēļu šo ieradumu atmetis un smejoties piekrīt: jā, varētu teikt, «hardcore» – tas ir veselīgi!
«To A Milder Limit»
Neizvairoties no grupas pašreizējās stilistiskās orientācijas galvenā iniciatora «vainas», Jānis uzsver, ka muzicēšanas maniere nekad nav bijusi spiesta lieta un arī pašlaik katrs dalībnieks klausās ko atšķirīgu. Viņš pats pievērsies «post hardcore» un citām, tostarp visgrūtāk iedomājamajām, ietekmēm («Kā nesen lasīju, uz Latviju gatavojas braukt grupa, kas savu stilu dēvē par «funk punk». Forši – jo netradicionālāk, jo labāk!»). Jau labu laiku «To The Limit» meklē otru ģitāristu – Maksima «zāģa» melodiskāku un maigāku pretsvaru, kas pēdējā virzienā būtiski mainītu līdzšinējo skanējumu. Viņi turpina piedalīties koncertos (nesenākais kopā ar divām smagākām čehu «jaunā kaluma» grupām «Depo» notika otrdien) un prāto, ka koncertdzīves ģeogrāfiju derētu paplašināt ārpus Latvijas robežām – vispirms jau dienvidu kaimiņos («hardcore» grupas nebūtu problēmu savākt arī uz koncertiem Jelgavā, ja nevajadzētu bažīties par apmeklētību).
«Mums nebūtu nekas pretī piedalīties arī citu rīkotos koncertos, taču pašlaik esam spiesti atzīt, ka «hardcore» skatuve ir vienīgā mums iespējamā spēles vieta,» rezumē Jānis. Un tāda «To The Limit» vieta Latvijas rokdzīves ainā kādu laiku arī paliks, kaut pretēji viņu pārstāvētās kopības standartaicinājumiem dragāt starpnacionālo korporāciju varu, nepērkot viņu ražojumus, un neēst gaļu Elejas stīgu un vokāla kvarteta dzīves uztveri raksturo rindas no kādas viņiem labi pazīstamas dziesmas: pankroks neizglābs pasauli, taču tas ir izglābis mani.
