Neiecietība pret otra cilvēka citādību, ieskaitot tautību un ādas krāsu, mūsu sabiedrībā nav sveša. Pat laikos, kad draudzīgi būvējām «laimības valsti zemes virsū», sabiedrība bija neiecietīga pret savādāko cilvēkos.
Neiecietība pret otra cilvēka citādību, ieskaitot tautību un ādas krāsu, mūsu sabiedrībā nav sveša. Pat laikos, kad draudzīgi būvējām «laimības valsti zemes virsū», sabiedrība bija neiecietīga pret savādāko cilvēkos. Mūsdienās neiecietībai pret citādo ir iespējams izpausties daudz krasākās formās. No vienas puses, to varētu pat uzskatīt par atbrīvotās demokrātijas neglīto grimasi. Protams, Latvijā vēl tālu līdz tam, ko vakardienas «Ziņās» aprakstīja Aija Bērzkalne no Kopenhāgenas. Rīgas Doma laukumā vai Jelgavas Hercoga Jēkaba laukumā neviens pagaidām negrasās rīkot masu pasākumus kādas reliģijas piekritējiem. Bet ne par to runa.
Atmiņā vēl būs 8. Saeimas pirmsvēlēšanu laiks, kad Brīvības partija (BP) ar Latvijas Televīzijas (LTV) starpniecību, savā reklāmā izmantojot aprobežotu cilvēku stereotipus, mēģināja izsist sev maksimālo politisko kapitālu. Augstākā tiesa uzlika par pienākumu BP atvainoties grupas «Los Amigos» melnādainajiem mūziķiem par viņu goda un cieņas aizkārumu partijas reklāmas kampaņā.
Jau pērn abi mūziķi vērsās tiesā, uzskatot, ka partija izplatījusi aizvainojošus reklāmas klipus un ar pastu izplatītu materiālu, kuros atainoti melnādaini cilvēki un titri par bēgļiem no Āzijas valstīm. Turklāt BP ar pasta starpniecību visā Latvijā izplatīja reklāmu, kurā pie Brīvības pieminekļa Latvijas armijas parādes uniformā godasardzē stāv melnādains vīrietis. Uz reklāmas bija uzdrukāts: «Šodien – Latvijas sargs, rīt – varbūt tavs znots?» Paldies Dievam, ka LTV pārstāvis godprātīgi atzina savu kļūdu, sakot, ka reklāma bija aizskaroša. No pasta puses gan nav dzirdēts, ka viņi būtu atbildīgi par izplatītajiem materiāliem. Laikam gan viņus tas neinteresē. Ka tik maksā.
Tagad būtu interesanti sagaidīt kādu daudzmaz sakarīgu skaidrojumu no pašas politiskās organizācijas«Brīvības partija», kuras rindās sapulcējās ne mazums savulaik populāru politiķu, piemēram, Čevers un Celmiņš.
Šonedēļ Latvijas Jaunatnes padome rīko pasākumu «Eiropas nedēļa pret rasismu», kurā starp daudziem tiek aplūkots arī jautājums, vai rasisms Latvijā ir aktuāla problēma. Iespējams, ka tas tiek rīkots stipri vien par vēlu, jo pat valdības pārstāvji ministra Nila Muižnieka personā ir atzinuši, ka rasisms pie mums ir problēma. Noteikti ne tik liela kā dažās ES valstīs (Spānijā, Dānijā un Itālijā), kuru valdības ir visai negatīvi noskaņotas pret citu valstu imigrantiem. Ārvalstu eksperti atzinuši, ka Latvija, kā arī pārējās Baltijas valstis esot neizdevīga zona nelegālajiem migrantiem un migrantu grupas pārvadājošiem noziedzniekiem. Tomēr tas gan neizslēdz iespēju, ka tādi varētu parādīties pēc mūsu iestājas ES. Nepievilcības pastiprināšanā Baltijas valstis daudz darījušas pašas, pēdējos gados uzlabojot robežkontroli un veicot vairākas lielas nelegālo migrantu apkarošanas operācijas. Zviedrijā pagājušajā gadā nelegāli ieceļojuši aptuveni 40 tūkstoši migrantu. Kopš 1998. gada Latvijā patvērumu meklējuši 130 cilvēki, no viņiem tikai astoņiem piešķirts bēgļa, bet trim – alternatīvais statuss.
Tāpēc varbūt tieši tagad ir laiks gādāt un izglītot ļaudis, lai uztraukums par rasisma pārņemtu sabiedrību nekļūtu par skumju Latvijas realitāti. Cerības, ka to varētu veikt nevalstiskas sabiedriskas organizācijas, ir nelielas. Jāņem vērā, ka lielākā sabiedrības daļa tomēr ir visai inerta, ja aktīvi jāizrāda sava pilsoniskā nostāja. Ir vērts arī katram pašam noskaidrot savu attieksmi. Kaut vai pret to pašu gadiem ilgi apspriesto čigānu jautājumu. Varbūt tepat pie mums Jelgavā būtu jāsāk tieši ar to – jāpieņem čigānu etniskā minoritāte kā līdzīga citām. Citādi varam daudz diskutēt par globālām citu rasu problēmām pasaulē, kamēr čigāniem bieži vien tiek liegtas iespējas strādāt algotu darbu tikai tādēļ, ka darba devēji to negrib. Varbūt labāk izvēlēties devīzi: «Ieskaties dziļāk – būtībā mēs visi esam vienādi.»
