Šonedēļ redakcijā iegriezās kāds darbīgs pusmūža vīrs, kas bija paņēmis līdzi 1924. gadā Latvijas Skolotāju savienības izdotu grāmatu ar Viļa Plūdoņa dzeju.
Šonedēļ redakcijā iegriezās kāds darbīgs pusmūža vīrs, kas bija paņēmis līdzi 1924. gadā Latvijas Skolotāju savienības izdotu grāmatu ar Viļa Plūdoņa dzeju. Lūk, viņš gribot, lai novadnieki izlasa klasiķa dzejoli – idilli «Palu laiks Zemgalē». Tas neesot publicēts padomju laikā un arī tagad nepelnīti aizmirsts. Veicot nelielu ekskursu skolas bibliotēkā, atklājās, ka skaistais tēlojums ar ūdeņu pirmpasaules dziesmu, straumē ierautā siena šķūņa aizpeldēšanu un zvejnieku izdarībām ir atrodams 1995. gadā izdotajā skolām domātajā Plūdoņa dzejas izlasē. Tātad jauniešiem šai dzejai vairs nevajadzētu būt svešai un avīzei nebūtu jēgas to publicēt vēlreiz. Var tikai priecāties, ka mūsu vidū ir novadnieki, kas tur atmiņā tradicionālo palu laiku Zemgalē.
Domājot par šā pavasara ūdens līmeņiem, mūsu hidroloģijas autoritāte LLU profesors Ansis Zīverts jau, sākoties ziemai, izteica šaubas, ka šoreiz būtu gaidāmi lielāki pali, jo mantojumā no pērnās sausās vasaras palika neparasti zemi gruntsūdeņi. Ne vienā vien akā līdz pat rudenim trūka, ko smelt. Vienīgās bažas radīja šīs ziemas aptuveni pusmetru biezais ledus, kas palu straumēs varēja šur tur sablīvēties un radīt vietēja mēroga, taču visai pēkšņus un tādēļ bīstamus plūdus. Tomēr marta beidzamās – skolēnu brīvdienu – nedēļas siltajā saulītē ledus pakusa tik pamatīgi, ka arī šie draudi vairs nebija aktuāli.
Kurp ej, daba? Cik bieži vai reti palu laiks Zemgalē būtu gaidāms nākotnē? Bez šaubām, beidzamajā laikā ir vērojama globālā sasilšana, tādēļ ziemas kļūst mazāk sniegainas un reizē ar to dzejiski varenu pavasara palu varbūtība mazinās. Zinātnieku aprindās esmu vairākkārt sastapies ar viedokli, ka drīzāk tāpat kā pērnvasar Vāciju vai Čehiju mūs var pārsteigt trakas lietusgāzes ar neredzētiem plūdiem. Varbūt var teikt, ka aizpērnā vasara, kad parasti tik mazā Vilces upīte pārtrauca satiksmi pa Bauskas – Dobeles šoseju un mutuļojošā straumē tikko pārpeldama bija Vircaviņa pie Lediņu kalna, bija tāds kā Dabas mātes brīdinājums par iespējamām briesmām.
