Nesenā vēsts, ka Jūrmalas ceļu policists pieprasījis kvīti no iekšlietu ministra Māra Gulbja par samaksu iebraukšanai pilsētā, un šā notikuma sekas izraisa labākajā gadījumā smīnu.
Nesenā vēsts, ka Jūrmalas ceļu policists pieprasījis kvīti no iekšlietu ministra Māra Gulbja par samaksu iebraukšanai pilsētā, un šā notikuma sekas izraisa labākajā gadījumā smīnu.
Kā nu ne! Kaut kāds Ceļu policijas patruļdienesta vīrs uzdrošinās «štrāpēt» pašu Gulbi!
Šajā sakarā man ienāca atmiņā gadījums, kurš jau ir folklorizējies kā anekdote, bet kuru tiešām pieredzēja mans tēvs – savulaik 10. Aizputes kājnieku pulka ieroču meistars Daugavpils garnizonā.
1939. gadā pilsētā tika uzbūvēta garnizona virsnieku kluba ēka. Skaists četrstāvu nams. Jaunā kluba atklāšanas svinībās kā goda viesis tika uzaicināts arī kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Svinīgajā dienā sardzi pie nama komandēja kapteinis Hartmanis. Ap pusdienas laiku postenī pie ieejas durvīm stāvēja dižkareivis Daukšts. Ik pa brīdim sardzes priekšnieks piesteidzies pie sargkareivja un jautājis: «Nu, Balodis vēl nebrauc?!» Uz to viņš saņēmis stereotipu atbildi, kas latgaliskajā dialektā skanēja šādi: «Nabout ņea, kapitana kungs!» Nabaga kapteinim ne sapnī nebija rādījies, ka Daukšts taču nezina, kas balodis ir par zvēru… Kareivis bija izdarīgs un centīgs, taču ar mazu skolu.
Pēdīgi parādījusies vesela kavalkāde limuzīnu, kas apstājušies pretī jaunā kluba durvīm. No pirmā izkāpis Balodis – kā vairumā gadījumu, privātā, ar cilindru galvā. Kāpis pa parādes kāpnēm augšā. Uz pēdējā pakāpiena viņu pārsteidzis Daukšta uzsauciens: «Stot!» Tālāk risinājies šāds dialogs.
Ministrs: «Kas jūs tāds?»
Daukšts: «Pirmo posteņa sargs dižkareivis Daukšts. A, kas tu taids?»
Ministrs: «Balodis.»
Daukšts iepriecināts: «Ā, Bolūds! Niu tu dierseisi! Staršojs tevi pa treis reizis nūmeklēja…»
Pa to laiku uzradās sardzes priekšnieks Hartmanis un gandrīz paģībis, gara acīm redzot sevi jau patriektu no armijas. Taču vakarā dinejas laikā Balodis ar vīna glāzi rokā vērsies pie Hartmaņa: «Kapteiņa kungs, pavēlēt nevaru, taču lūdzu jūs izteikt manā vārdā pateicību par teicamo dienestu brašajam dižkareivim, kas bija sardzē pie durvīm. Nevar prasīt, lai karavīrs pazīst ģenerāli, ja viņš ir privātā.»
Mūsu ministrs M.Gulbis turpretī, iespējams, iedomājies, ka ir tikpat populārs kā Staļins vai Hitlers, ar kuru ģīmjiem kādreiz bija pilnas malu malas.
