Pastāv vispārzināma aksioma – neviena demokrātija nevarēs pastāvēt bez politiskajām partijām.
Pastāv vispārzināma aksioma – neviena demokrātija nevarēs pastāvēt bez politiskajām partijām. Tām savukārt nepieciešama nauda. Tā bijis un būs, arī Latvijā, jo neba nu būsim tie, kas izgudros jaunu divriteni. Īpaši aktuāla diskusija par politisko partiju finansējumu kļuva pēc 8. Saeimas vēlēšanām. Tās lielā mērā pierādīja, ka taisnība ir teicienam – kam nauda, tam vara. Viena otra partija pirms pašām vēlēšanām, pietiekami lielus finanšu līdzekļus ieguldot politiskajā reklāmā, sita pušu visus popularitātes rekordus.
Latvija arī nav vienīgā valsts, kas cenšas pārraut korupcijas pinekļus un partiju finansēšanu padarīt daudz caurspīdīgāku. Arvien skaļāk skan balsis, ka zināmu popularitāti ieguvušās partijas būtu jāfinansē no valsts budžeta līdzekļiem, jo tas tikai stiprināšot demokrātijas institūciju. Lai kā mūsu partijas necenstos sacīt pretējo, ir skaidrs, ka likumīgie avoti nodrošina tikai daļu no tām nepieciešamajiem līdzekļiem. Tikai pašu partiju vadītāji zinās, cik liela neuzskaitītā nauda ir izmantota. Arī pie mums pierādījies fakts, ka agri vai vēlu politika un bizness veido visciešākās saites.
Kā viena no panacejām atkarības mazināšanai tiek minēta valsts finansējuma ieviešana. Pētījumi rāda, ka tāda sistēma pastāv 39 Eiropas valstīs no 49. Tur partijas saņem tiešu valsts finansējumu vai tām tiek segti priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi.
Doma par partiju finansēšanu nav jauna. Valstī pirmo reizi tā izskanēja 1995. gadā publicētajā «Korupcijas novēršanas programmā». 2000. gadā pat tika nodibināta speciāla darba grupa, kurai bija jāizstrādā likums par politisko organizāciju un to apvienību finansēšanu.
Projekts paredz, ka katra partija, kas būs saņēmusi vismaz trīs procentus vēlētāju balsu, varētu pretendēt uz 60 santīmiem par katru balsi. Privātpersonas gadā varētu ziedot tikai 1000 latu, bet juridiskās personas – līdz 5000 latiem. Līdzīgas domas, ka nepieciešama valstiska partiju finansēšana, pauduši arī mūsu «Rietumu gudrie» – Eiropas Savienības un Pasaules Bankas eksperti. Viņuprāt, jo vairāk valsts ņem rokās šo procesu un to dara varen dāsni, jo tajā ir mazāks iespējamās korupcijas līmenis. Tomēr veiktie pētījumi nav varējuši pierādīt kaut jel mazāko korelāciju starp to, vai partijas tiek finansētas no valsts maka vai ne. Korupcijas indekss tajās nepārsniedz socioloģiskajos pētījumos pieļaujamās kļūdas robežas. Pat novērojams pretējais – gan «jaunās», gan «vecās» demokrātijas valstīs Lietuvā, Grieķijā, Čehijā un Itālijā, kur ieviesta partiju valsts finansēšana, ir augsts korupcijas līmenis.
Priekšvēlēšanu politiskās kampaņas vienmēr bijušas kandidātiem saspringts posms, kas no viņiem prasa lielus līdzekļus un finanšu avotu (ieskaitot nelikumīgu) meklējumus. Tāpēc, palūkojoties uz Rietumeiropas un Austrumeiropas valstu pieredzi šajā jomā, redzams, ka jautājumu ir vairāk nekā skaidru atbilžu. Turklāt dažu valstu pieredze liecina, ka partiju valsts finansējums nesamazina priekšvēlēšanu kampaņu izmaksas un joprojām pastāv dažādas iespējas slēpt patiesos finansējumu avotus. Pēc piemēra varam lūkoties kaut vai Vācijas virzienā, kur pēc astoņdesmitajos gados veiktās partiju finansēšanas reformas nesenie skandāli pierādīja, ka tās veiktas tikai pašu reformu dēļ. Tās ir pārvērtušās par labu ienākumu avotu bezgalīgai ekspertu un politiķu armijai.
Visu iepriekšminēto ņemot vērā, ir skaidrs, ka skaļi deklarētā virzība uz partiju finansēšanu no valsts kabatas drīzāk būtu jāvērš uz partiju, amatpersonu un pašu politiķu finanšu atskaites mehānismiem. Citādi partiju un politiķu patieso ienākumu avoti paliks apslēpti tāpat kā līdz šim. Zinot mūsu valsts politiskās dzīves ne jau glītākās grimases, ir skaidrs, ka naudas dalīšana starp partijām no valsts budžeta patiesībā būs lielisks korupcijas avots, no kura galu galā barosies tie, kas būs tikuši tuvāk silei.
